Ceru, ka patiks. Komentējiet!!!
Modinātājs sāka zvanīt, es to atspiedu un mierīgi turpināju krāsot skropstas. Šonakt vispār gandrīz nebiju gulējusi, tikai kādu stundiņu, domāju, ko man lieki vārtīties gultā cerot, ka aizmigšu, jo tas tāpat nenotiks. Cēlos augšā. Kopš pieciem rītā mani nodarbināja viena doma - vai tā bija tikai maza, nevainīga buča no Pola? Vai tomēr kaut kas vairāk?- nevarēja būt, ka es viņam tik ātri iepatikos, tā parasti dzīvē nenotiek. Un Deksters? Ko viņš no manis gribēja, kāpēc tik centīgi atvainojās?
Nolēmu, ka nevajag par to domāt, gan laiks rādīs, kas notiks tālāk. Salasīju visas mantas, ko ņemt līdzi uz darbu, pabaroju Moricu un tad gribēju saklāt gultu, kad pamanīju pie gultas kājas kaut ko spīdīgu mētājamies. Pieliecos un pacēlu šo spīdīgo lietiņu. Telefons. Tas noteikti nebija mans, arī Agatei bija savādāks.... tas bija Pola telefons.
Piecēlos kājās un apsēdos uz gultas, grozīju pirkstos telefonu un apskatīju no visām pusēm. Tas bija jauns Blackberry, kura modeli es vēl nepazinu. Sāku neapzināti ķimerēties ap pogām.Telefonā parādījās gaisma, kas spilgti izgaismoja attēlu. Ekrānā parādījās meitene ar Pola rokām ap pleciem, bildē bija vasara, zaļā zāle tikko nopļauta bija pieķepusi abiem pie pēdām. Meitenes galva ar garajiem matiem viegli gulēja uz Pola pleca.
Es ieskatījos attēlā vērīgāk un pārsteigumā iemetu telefnu sev blakus gultā. Olīvija. Meitene, ko Pols turēja apskāvis bija Olīvija. Man uznāca mazas dusmas, gaisma telefonā nodzisa, es to paķēru, iemetu somā, ātri saģērbos un izsteidzos ārā pa durvīm uz liftu.
Nobraukusi lejā satiku kaimiņieni, kura man sāka stāstīt par savu suni, bet mani tas neinteresēja, ātri viņu pasveicināju un izskrēju ārā uz ielas.
Visu ceļu tramvajā līdz slimnīcai centos izdomāt, kā man tagad vajadzētu izturēties, atturīgi vai kā pa vecam. Izdomāju, ka rīkošos atbilstoši konkrētajai situācijai, varbūt man nemaz nevajadzēs tik daudz ar viņu šodien sarunāties.
Tramvajs apstājās, izkāpu un uzsāku ceļu uz slimnīcu. Pienākusi klāt, paskatījos pa logu. Šodien viss bija mierīgi, gāju iekšā. Ienākusi ''māsiņu kambarī'' uzsmaidīju Agatei un visām pārējām, pakāru mēteli un novilku zābakus. Agate tikmēr man pagatavoja kafiju, smaidīdama kā maza saulīte. Viņa man pasniedza plastmasas krūzīti ar silto dzērienu, es apsēdos pie galdiņa un paķēru šokolādes cepumu, kuru viesu veselu iestūķēju mutē.
Biju jau sākusi košļāt, kad pa durvīm kāds ienāca iekšā. Pagriezos, lai redzētu atnācēju. Durvīs stāvēja Pols, miegains, bet smaidīgs. Viņš mums visām uzsmaidīja savu ierasto plato smaidu. Visas tāpat smaidīja pretī, tikai ne es, es vienkārši nevarēju, nevarēju.. Man vajadzēja sakopot domas, vajadzēja izanalizēt situāciju. Turpināju žļambāt savu cepumu.
Pols nolika savu sporta somu uz grīdas, novilka jauku un pārvilka apavus, tad apsēdās man blakus uz krēsla.
'' Labrīt,'' viņš pieliecās man pavisam tuvu klāt un piebikstāija ar savu plecu manējam,'' es laikam vakar....''
" Jā, tu aizmirsi pie manis savu telefonu,'' es pagriezos, panēmu somu un izķeksēju aparātu ārā ''lūdzu.'' es vienaldzīgi atbildēju. Pols paņēma telefonu no manas plaukstas un iebāza to džinsu kabatā.
" Paldies!'' viņš atbildēja.
" Nav par ko.'' es atkal izteicu vienaldzīgu atbildi, tad piecēlos, izmetu savu krūzīti un izgāju laukā pa durvīm, negaidīdama, kad mans palīgs man sekos. Man viņš pilnīgi nebija vajadzīgs. Darbu nedrīkst jaukt ar attiecībām.
Reģistratūrā saņēmu savu dienas plānu un izskatījusi darāmos darbus gāju uz slimnīcas virtuvi, tad pa durvīm izgāja Pols, palūdza savu plānu un skrēja pakaļ man. Nonācis blakus viņš uzsāka sarunu.
'' Tātad, mēs tagad dalīsim brokastis sīčiem,'' viņš priecīgs lēkšoja man apkārt,'' tik sen neesmu bijis lielā sakarsmē ar bērniem.'' Viņš priecīgs staigāja un runājās, bet es neklausījos, es negribēju klausīties. Bet man vajadzēja savākties, lai viņam nerastos aizdomas, ka es kaut ko nojaušu.
Es pasmaidīju un centos izturēties nepiespiesti:'' Jā, tieši tā, paver lūdzu durvis.''
Pols atvēra durvis un palaida mani pa priekšu, kur Hestere lika salātiem klāt krējumu. Pamanījusi mūs viņa mazliet sastomījās nezinādama, ko teikt, jo Polu viņa nemaz nepazina,bet viņš pasteidzās pirmais iepazīties. Kamēr viņi runāja, es saliku visu uz ratiņiem un paņēmu visu paku ar salvetēm un gāju prom. Izgāju pa durvīm, man sekoja Pols.
'' Hestere ir ļoti jauka, jūs visi šeit esat ļoti draudzīgi,'' viņš pļāpādams pastūma mani prom no ratiņiem un pats pārņēma vadību. Viņš tīšām centās atbrīvot mani no visiem pienākumiem??? Lieki!!!
'' Nu jā, it īpaši Olīvija ir ļoti jauka!'' es nedomājot izspļāvu sarkastisku piezīmi. Pols apstājās, pagrieza galvu un izbrīnīts skatījās manī. Es arī apstājos un paskatījos uz viņu, tad atkal uzsāku iet, Pols man sekoja.
'' Kejendra, kas noticis? Tu šodien ļoti dīvaini uzvedies.'' viņš atlaida ratiņus un saķēris manu roku, pievilka mani pie sevis atpakaļ. Es atbrīvojos no viņa tvēriena un izspļāvu viņam burtiski sejā savu nākamo piezīmi:'' Nē, nekas, tikai Olīvija.''
Pagriezos, paņēmu ratiņus, bet Pols atkal mani satvēra, pagrieza, lēnām pievilka sev klāt un ilgi, turēja apskautu ar abām rokām, galvu atbalstījis man uz pleca un čukstēja:'' Ja tu domā, ka viņa ir mana draudzene, tad nē, viņa man nav nekas. Nekas... Tici man.'' Viņš saspieda mani vēl ciešāk un lēnām šupoja uz vienu un otru pusi, tad pacēla galvu un ieskatījās man acīs.
Viņš mani noskūpstīja. Es pat nepretojos, tam nebija jaēgas, viņš bija stiprāks par mani. Tas bija tik burvīgi, tik labi, ka es nespēju uz viņu dusmoties, es nespēju, es viņam piedevu, piedevu visu...
Viņa mati kutināja manu seju un es iesmējos. Viņš smaidīja.
'' Jā, viss kārtībā! Iesim?''
