Nedēļa jau apkārt un es esmu atgriezusies ar 6. daļu, lai atkal mazliet iepriecinātu.:)
Nu tad jauku lasīšanu, lai izdevusies jums šī diena!!!
Jusdamās mazliet neerti stāvot durvīs vienā halātā, tāpēc savilku to ciešāk ap sevi, it kā cenzdamās noslēpt to, kas jau tāpat bija noslēpts.
" Sveiks,'' es beidzot bikli atņēmu sveicienu,'' nāc iekšā, nekautrējies, es vienkārši nebiju gatava, ka kāds šodien izdomās mani apciemot.'' Pasmaidīju pēc iespējas brīvāku smaidu.
Pols arī pasmaidīja, mazliet samulsis un nezinādams, ko teikt paskatījās aizdurvē, laikam kādu meklēdams, es sekoju viņa skatienam. No aizdurves galvu pabāza Agate un smaidīdama mani pasveicināja un negaidīdama manu uzaicinājumu iespruka pa durvju spraugu manā dzīvoklī. Pols sarauktām uzacīm sekoja Agates salīkušajam stāvam, kurš neiztaisnojies veikli ložņāja apkārt pa visām istabām.
" Viņa laikam meklē Moricu. Pa ceļam par to vien runāja, ka varēšot beidzot viņu satikt , lai arī kas viņš tāds būtu.'' Pols stāvēdams uz sliekšņa pārnesa svaru no pirkstgaliem uz papēžiem, un tā neskaitāmas daudzas reizes. Es vēroju šo dīdīšanos un nespēju sagaidīt, kad viņš beigs un beidzot nāks iekšā.
" Tad tu nāksi iekšā vai tomēr paliksi dīdīties aiz durvīm?'' es šķelmīgu smaidu sejā lūkojos uz viņu. Tad pakāpos sāņus un ar rokas vēzienu aicināju viņu iekšā. Pols plati pasmaidīja un iegāja iekšā dzīvoklī, kur Agate bija atradusi Moricu un tagad vārtījās un spēlējās pa gultu kā mazs bērns.
ievedudi viņu dzīvoklī iestarpināju, ka man vajadzētu ātri pabeigt mazgāšanos un es drīz būšu atpakaļ, un, ka viņiem būs pietiekami jautri kādu brīdi arī bez manis. Piegāju pie skapja un paņēmu savus mīlākos džinsus un krekliņu, lai būtu ko uzvilkt mugurā, kad nomazgāšos, un ātri pazudu vannasistabā.
Aizvēru aiz sevis durvis un nespēju vien nopriecāties, ka šajā skumjajā vakarā neesmu palikusi viena. Sākumā gan bija tāds mazliet apjukums, bet beigās sapratu, ka labi vien ir, ka abi atnākuši. Nodomāju, ka nav ko kavēties, žigli nomazgājos, izžāvēju matus, saģērbos un uzklāju uz sejas nedaudz kosmētikas, lai neizskatītos tik nogurusi.
Iznākusi no vannasistabas dzirdēju abus jautri sarunājamies par tēmu, kuru es diemžēl netiku dzirdējusi, ieslīdēju klusi virtuvē un pagatavoju mums visiem kaut ko garšīgu uzkožamu. Sakrāmējusi uz paplātes ēdienu un sulas glāzes lēni ielaipoju istabā. Pols ieraudzījis mani ar lielo paplāti, piesteidzās klāt un izņēma man to no rokām un atkal smaidīdams nolika uz galdiņa. Nodomāju, ka viņš ar savu smaidu noteikti varētu pretendēt uz labu vietu zobu pastas reklāmā.
Es pasmaidīju.
Es priecīga apsēdos blakus abiem uz gultas un iesāku:'' Ko tad jūs tā izdomājāt ienākt pie manis?''
Agate novērsās no baltā kaķa, kas murrādamas gulēja uz muguras:" Īstenībā bija tā. Es nolēmu tev piezvanīt un apjautāties, kā tev gāja pie Dekstera kabinētā. Zvanīju, bet neviens necēla, tad pēc iga laika pacēla Pols,'' Agate zīmīgi paskatījās uz Polu, kurš krēslā mums pretī sēdēdams skatījās te uz mani, te Agati un vispār pārsvarā tikai uz kaķi. Agate turpināja:'' Nu jā, un es mazliet apmulsu un domāju ar ko tu esi kopā...''
" .... Un es pateicu, ka tu savu telefonu esi aizmirsusi pie Dekstera kabinetā, man vajadzēja tev viņu atdot, bet es arī aizmirsu. Tāpēc mēs abi nodomājām, ka būtu labi aiziet abiem kopā pie tevis, atdot telefonu...." Polu pārtrauca Agate:''... un pie reizes apciemotumazo, mīļo Moriciņu.'' Agate laimīga uzklupa kaķim un sāka ar to ņemties atkal. Mēs ar Polu saskatījamies un abi reizē izplūdām smieklos.
Pols izvilka no kabatas telefonu un atdeva man:'' Piedod, man vajadzēja jau pirmstam viņu tev atdot, bet mēs sākām tik jauki runāties, ka es pilnīgi aizmirsu.'' Viņš smaidot lūkojās man acīs. Tās zilās acis burtiski pievilka manējās un tā ms sēdējām un skatījāmies viens otra acīs kā pielimēti. Kad beidzot atbrīvojos no šī magnētiskā tvēriena, ielūkojos telefonā.
Viena nelasīta ziņa. Atvēru un izlasīju:
Kā gan tas šodien tik stulbi sanāca? Negribējās tev melot un taisnību teikt arī nevarēju. Vienkārši nevarēju.Tu tikai neadomā, ka man ar Olīviju kaut kas ir, vai arī es viņu pieņēmu darbā tikai tāpēc, ka viņa man patīk. Tas vienkārši muļķigi sanāca.Piedod, ka tā.:)
Ceru, ka rīt ieradīsies darbā laicīgi.:)
Deksters
Nekad šo gadu laikā, kopš es un viņš seit strādājam, viņs nekad nebija man neko rakstījis, nemaz nezināju, ka viņam ir mans telefona numurs. Kāpēc viņš vispār man atvainojās? Es taču viņam nekas neesmu. Šis teksts lika man stipri padomāt par manām un Dekstera attiecībām, vai tās bija tikai manas iedomas, ka Deksters pret mani jūt ko vairak par dusmām un nepatiku?
Es drūmi saraucu pieri.
" Vai viss labi?'' Pols starodams kā maija saulīte sēdēja man tieši pretī un skatījās tieši acīs.
" Aamm, jā,... visss ir labi.'' es noskaidrojusi prātu pasmaidīju viņam pretī.
" Nu tad labi,'' viņš iebilda,'' nāc uzcienājies, namamāte.''
Mēs sākām ēst.Nolēmu, ka ši ziņa šo par jauku izvērtušos vakaru neietekmēs un us'ak'am sarunu par slimnīcas virtuvi.
Mēs nosēdējām līdz 3 naktī runādamies par visu un jebko. Tad sapratām, ka ir ļoti vēls un rīt priekšā gara darbadiena, tāpēc atvadījāmies un nolēmām sarunu turpināt rīt.
" Nu tad līdz rītam,'' Agate mani apskāva un uzpieda mazu bučinu uz vaiga.
" Atā,'' es viņu pasveicināju un arī nobučoju uz vaiga, viņa pagriezāsun aizgaja ap stūri līdz liftam un nospieda pogu. Tad pie mansi pienāca Pols.
'' Arlabunakti,'' viņš smaidīdams teica un nobužoja mani uz vaiga,'' tiksimies rīt.'' viņš man uzsauca un iekāpa liftā. Lifts aizvēra durvis un grabēdams aizbrauca.
Iegāju atpakaļ dzīvoklī un pacilātā garastāvoklī paņēmu Moricu sev blakus un devos gulēt. Nevarēju iemigt no prieka, ka vakars izvērties baigi feinais neskatoties uz visām tām ķibelēm vakar. Kad beidzot iemigu bija jau agrs rīts.
Naktī pienāca vēlviena ziņa.
