5. daļa.
Kad beidzot sagaidīju tramvaju, biju jau paspējusi apdomāt simtu vienu domu. Es domāju par to, kapēc šodien tā aizsvilos, domāju par Polu, Olīviju, un Deksteru, arī par Annu, par visu savu dzīvi un par šīs dienas sarunu ar Polu.
Tramvaju gaidot biju galīgi pārsalusi, tāpēc, kad beidzot atvērās durvis, knaši ielēcu iekšā un apsēdos pirmajā vietā kur pagadījās un uzsāku braucienu uz mājām. Braucot atcerējos, ka vajadzētu ieiet arī veikalā un izlēcu no siltā tramvaja vienu pieturu pirms savejas.
Iegāju veikalā, paņēmu iepirkumu ratiņus un sāku braukt starp rindām meklēdama nepieciešamos produktus.
Garastāvoklis pamazām uzlabojās, tāpēc nolēmu pamēgināt tā, kā kādrez bērnībā. Uzliku vienu kāju uz riteņu ass un ar otru iestūmusies šļūcu uz priekšu starp rindām. Nebiju pat tikusi līdz rindas beigām, kad galā ieraudzīju Olīviju liekam šampanieša pudeli piekrautajos ratiņos. Ātrumā nezināju ko iesākt, iegriezos pirmajā pagriezienā pa kreisi, gandrīz apgāzdama konservēto zirnīšu buņdžiņas, veiksmīgi tiku blakus rindā. Gandrīz veiksmīgi...
Man priekšā stāvēja Deksters ar putukrējuma flakoniņiem rokās, acīmredzot nevarēdams izvēlēties, kuru labāk ņemt. Viņš sastinga. Mēs kādu brīdi stāvējām un skatījāmies viens uz otru, tad viņam aiz muguras parādījās Olīvija.
" Dārgais, kādu vīnu tu labāk dzer? Sarkano vai balto?" viņa pētot pudeles tuvojās mums. Viņai vēljoprojām kājās bija tās pašas augstpapēžu kurpes un mati brīvi krita ap viegli iesauļoto seju.
Pienākusi klāt viņa pacēla skato no pudelēm un pamanījusi mani centās izturēties jauki un sirsnīgi, kaut arī es zināju, ka zem maigās un nevainīgās ārienes slēpjas īsta ragana.
" Kejendra! Kāds patīkams pārsteigums. Necerēju tevi satikt šeit." viņa tēloti smaidīja man. Arī es pasmaidīju viņai caur zobiem. Deksters vēljoprojām neko neteica. Tad nu es izdomāju viņus iztaujāt.
" Ko tad jūs te? Gatavojaties banektam, vai arī kādam privātam pasākumam, uz kuru es neesmu ielūgta?"
" Tieši tā,'' Olīvija atbildēja, taču es jutu, ka viņai ātrumā nekas labs nav iešāvies prātā, " mēs....eeeee..... Deksteru uzaicināja uz banketu, kur bija jāierodas divatā un viņš.... eeem... uzaicināja līdzi mani, jo citu meiteni nevarēja uzaicināt.''
Lai nu ko, bet mani uz mutes nolikt nevarēja, es jau sapratu, kas tas ir par banketu. Bankets diviem vien.
" Ahā," es turpināju, " un ko jūs darīsiet ar putukrējumu? Smērēsiet uz maizītēm? Vai palīdzēsiet izrotāt torti?'' Es iesmējos, it kā, tas būtu tikai joks.
Olīvija iesmējās un saprata, ka mani ap stūri apvest nebūs tik viegli. Viņa paskatījās uz Deksteru, kurš mierīgs, taču nosarcis stāvēja un lasīja putukrējuma etiķeti, tad pacēla galvu un ierunājās," Putukrējums ir manai mammai, viņa tik tiešām gribēja izrotāt torti, bet mājās putukrējums bija beidzies, tāpēc palūdza to nopirkt man. Mēs pa ceļam uz banketu ievedīsim to viņai.''
Abi priecīgi, ka izdevies izdomāt pārliecinošu izskaidrojumu, reizē ielūkojās man acīs. Taču es jau biju izplānojusi nākamo gājienu.
" Nu ja, skaidrs. Es tad nu došos tālāk iepirkties. Bet tu noteikti noliec viņai no manis arī kādu neļķīti. Kur tas laiks, kopš viņa nomirusi.'' Paņēmu ratiņus un aizstūmu abām sašutušajām sejām garām. Es taču zināju, ka viņa mamma pirms pāris gadiem nomirusi. To man pastāstīja Agate, kad jautāju, kāpēc viņš tāds dīvains. Kā viņš varēja neiedomāties, ka es to nezinu, jo es parasti zinu visu, kas saistīts ar darbiniekiem slimnīcā
Pec neilga laiciņa izgāju laukā no veikala apkrāvusies ar iepirkumu maisiņiem, līdz mājām nebija tālu, tāpēc ātri tiku galā bez īpašām grūtībām.
Iekāpusi liftā uzreiz sameklēju atslēgas un kad tiku laukā, jau pa gabalu sadzirdēju sava drauga kliegšanu. Noliku maisiņus uz grīdas un atslēdzu durvis, viņš vēja ātrumā bija man klāt un klaigādams sataigāja apkārt un bļaustījās.
" Man arī tevis pietrūka, saulīt," pakārusi mēteli pacēlu savu mīļumiņu no grīdas, "kā tad manam mincītim šodien gāja, ko? Noielgojies pēc manis?''
Aizstaigāju ar balto peļu junkuru līdz gultai un atmuguriski ievēlos tajā. Strīpainā dūnu sega apņema mani tik viegli, ka lika aizmirst visas nelaimes šodien, kaķis ieritinājies man pie sāna un patīkami murrājot kulstīja asti.
Kādu laiku mēs tā pagulējām, tad man ienāca prātā ieiet dušā un noskalot visas šodienas problēmas. Nocēlu Moricu no sevis nost, paņēmu dvieli un iegāju vannasistabā. Noģērbos, atgriezu krānu un pagaju apakšā zem siltās ūdens straumes. Vieglums pārņēma manu ķermeni un nepatīkamās sajūtas burtiski pameta mani, to vieta nāca jaunas, labākas. Viss likās nokārtot tikai ar vienu gājienu dušā. Es labpatikā aizvēru acis.
Pēkšņi pie durvīm piezvanīja.
" Bļāviens,'' ierēcos," ko visiem no manis šodien vajag, pat dušā nevar kārtīgi ieiet!'' Lādēdamās aizgiezu krānu un paķēru dvieli, noslaucījos, ietinu tajā matus un uzvilku savu zīda halātu. Vieglāk jau būtu izlikties, ka manis nav mājās, bet pa logu jau laikam varēja manīt ieslēgto gaismu, tā kā noslēpties nebija izredžu.
Piegāju pie durvīm, atvēru un centos runāt pēc iespējas pieklājīgāk, cik man tas šādā situācijā izdevās " Labvakar, ko jūs vēlējāties?''
Tad es sastingu.Atnācējs tik tiešām nebija tas, kuru es būtu gaidījusi atnākam, pat pieklājīgi apģērbusies. Tā vietā es stāvēju durvīs vienā zida halātā un ar dvieli ap galvu. Es pamatīgi piesarku.
'' Čau''...ciemiņš iesāka.
