Vispirms tu apsēdīsies zālē -
tā patālāk no manis.
Es tevi uzlūkošu
ar vienu acu kaktiņu,
un tu neko neteiksi.
Valoda ir nesaprašanās avots.
Bet ar katru dienu tu varēsi
apsēsties mazliet tuvāk... / Mazais Princis /
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
Jauku jums visiem nākamo nedēļu!
"Apturi!'' es iekliedzos.'' Apturi, ātri, apturi!!''
Pols spēji nobremzēja un aizmugurē braucošās mašinas šoferis, braucot grām, lamājās kā holkoza priekšsēdētajs, izliecies āra pa logu.
'' Atvainojiet, man ļoti žēl, ka tā sanāca.'' Pols atvēris logu atvainojās visiem garāmbraucējiem, tad pieķērās pie stūres un iegrieza pirmajā pagriezienā pa labi.
'' Kej, kas tas bija?'' viņš sarauktu pieri skatījas manī,'' Kāpēc tu kliedzi lai apstājos?''
'' Pol, es redzēju, es redzēju...'' no satraukuma nespēju pārdabūt vārdus pār lūpām, bet tie karājās kaut kur manas mēles galā, '' redzēju... redzēju...'' es purpināju.
'' Ko tu redzēji, Kej, pasaki man ko tu redzeji,'' Pols, saķēris mani aiz pleciem, viegli saspieda, it kā mudinot runāt tālāk.
'' Tur krūmos bija Dekstera mašīna,'' es beidzot pateicu,'' kādus divdesmit metrus atpakaļ pa šoseju, starp divām vecām eglēm.''
Viņš skatījās manī ar savām zilajām acīm, kas tumsā likās esam vēl zilākas, jutu, ka mamma arī skatās manī, laikam domājot, kas te notiek.
'' Tu esi droša?'' Pols pieliecās man tuvāk.
'' Pilnīgi. Taspats melnais volvo ar topašu numurzīmi, kuru skaidri atceros, redzēju, tikko mežā.''
'' Un tu tagad gribi iet uz turieni?''
Mani pārņēma nepārvarama vēlme aiziet turp, lai, kaut tikai paskatītos, vai tā tiešām ir Dekstera mašīna. Briesmīga vēlēšanās uzzināt, tāpat kā bērnam pirms Ziemassvētkiem, ''kas ir tajā strīpainajā kastitē''. Es pamāju.
'' Labi, '' viņš atlaida manus plecus,'' mēs varam aiziet un paskatīties, bet tikai paskatīties, vai viss ir kārtībā un vai tā tiešām ir Dekstera mašīna, par ko es stipri šaubos.''
Es pamāju ar galvu sparīgāk nekā būtu vēlējusies to darīt, tad izcēlu satīto Moricu sev ārā no klēpja un ieliku viņu mammas pastieptajās rokās, tad mēs abi, Pols un es, atvērām katrs savas pasažieru puses durvis un izkāpām ārā, meža mierīgajā klajumā, starp skaidām, skujām un smiltīm.
'' Mēs drīz būsim, tikai paskatīsimies, kas tur notiek. Ja pēc 20 minūtēm neesam atpakaļ, zvani man, un, ja es neatbildu, tad atstāj tēvu guļam un nāc mūs meklēt.'' Nobēru savu sakāmo kā tadā detektīvfilmā un aizcirtu priekšējās durvis ciet.
Pols saņēma manu plaukstu savējā un mēs, rokrokā sadevušies, sākām iet gar ceļa malu atpakaļ uz vietu, kur es redzēju esam Dekstera mašīnu. Iegreizušies atpakaļ uz šosejas, saspiedāmies vēl mazliet ciešāk, un Pols apkampa manus plecus un cieši piespieda savam augumam. Sajutos mazliet divaini, bet man tas patika, man patika, ka Pols ir kopā ar mani, lai gan man ļoti gribējās noskaidrot, kā viņš šonakt iekļuvis manas mājas pagrabā un ko viņš tur meklējis, bet tas šobrīd nelikās tik svarīgi, lai par to daudz spriedelētu, tomēr dīvaini tas bija tik un tā.
'' Vai tu baidies?'' pēc maza brītiņa kamēr gājām, Pols man uzdeva jautājumu.
Es paskatījos uz viņu, un nupat likās, ka esmu pilnīgi viņā iemīlējusies. Tās acis un mati, mēnesgaismā spoži mirdzēja un viņš lūkojās manī neko vairs neteikdams un, manuprāt, negribēdams, lai arī es kaut ko saku, tāpēc viss ko es darīju bija, pastiepos uz pirkstgaliem un apķēru viņa kaklu ar abam rokām.
Tā nu es tur karājos kā maz pērtiķēns kokā un viņš mani cieši piekļāvis savam augumam, skūpstīja tik ilgi, ka man jau sāka trūkt elpas. Mēs tur stāvējām mēnesnīcā, uz šosejas malas, starp simtiem braucošu mašīnu, kuras ik pa laikam uztaurēja, it ka atbalstīdamas to ko mēs darijām.
Es negribīgi atrāvos, viņš smaidīja, atkal apķēra manus plecus un mēs abi turpinājām iet.
'' Tad tas nozīmē, ka nebaidies?'' viņš atkal jautāja.
" Kā tu man teici" Tev nav jābaidās, kāmēr esmu ar tevi'', vai ne? Tāpēc es nebaidos, kāmēr esmu ar tevi.'' es pasmaidīju un redzēju, ka arī viņa sejā atplaukst smaids.
Pēc dažām minūtēm mēs gandrīz jau bijām klāt, tādēļ drošības labad samazinājām tempu un sākām iet mazliet lēnāk. Vēl daži metri un mūsu skatienam pavērās melnā mašīna, kas vēljoprojām stāvēja turpat - starp divām vecajām eglēm. Pols likās arī atpazinis mašīnu. Stāvējām un domājām, ko tagad darīt, iet pie mašīnas? Vai iet prom?
Pols saņēma manu roku ciešāk, un mēs sākām iet pretī stāvošajai mašīnai.
Pēkšņi mašīnā iedegas mazā jumta gaismiņa, mēs apstajāmies un sastingām, gaidīdami, kas būs tālāk.
Iekšā kaut kas sakustējās un atvērās aizmugurējās durvis, pa tām izkāpa cilvēks garā, melnā apmetnī un nostājies ar muguru pret mums, kaut ko ķimerējās apmetņa priekšpusē. Pols saķēra mani ar abam rokām ap vidukli un atpakaļgaita ievika krūmos. Es ievaidējos, jo zars ieķērās manā savainotajā mugurā, bet Pols aši aizspieda manu muti ar plaukstu, lai man neināktu prātā izkliegt vai izdot vēl kādu nevajadzīgu skaņu.
Cilvēks apmetnī pagriezas, bet caur krūmiem viņa seju redzēt nevarēju. Tad vēl brīdi pastāvējis un nogaidījis, nometa apmetni un skatam pavērās jauna, skaista sieviete blondiem, gariem matiem, bet arī šī aina nebija ilga, jo tulīt tā pārvērtās par milzīgu meža balodi un pacēlās augstu gaisā virs koku galotnēm.
Vienā mirklī es biju atsvabinājusies no Pola tvērniena un jau metos ārā no krūmiem, nemaz neskaidamās uz kuru pusi skrienu, bet mežs turējās man labajā pusē, tātad skrēju es uz mašīnu. Dzirdēju, ka kāds skrien man pakaļ, pametu skatu atpakaļ un redzeju Polu skrienam tieši man pa pēdam. Vēl pavisam nedaudz un jau varēja saskatīt pagriezienu, kur iegriezta stāvēja mūsu mašīna.
Pieskrēju mašīnai klāt un bailēs atskārtu, ka tajā neviena nav.
