Ceru, ka jums patiks
Jau pēc 20 minūtēm stāvēju ārā un ar kedas purngalu atbalstījusi durvis, lai mamma var iznest laukā visu, ko iecerējusi paņemt līdzi. Pēc neilga brītiņa viņa nāca lejā pa trepēm ar divām nelielām ceļasomām un vienu lielu dokumentu mapi, padusē iespiedusi sarkanu metālisku kastīti ar slēdzeni, kurā droši vien salikusi visas savas vērtslietas un naudu.
'' Paturi,'' viņa nonākus pa trepēm, nolika mantas uz zemes un iespieda man plaukstās pases un maku,'' es uziešu augšā saģērbties ceļam.''
Viņa pagriezās pret durvīm, taču, apstājās, lai palaistu Polu, kurš atspēries stiepa tēvu ārā pa durvīm.
'' Kungs apžēlojies,'' Pols stenēja,'' ar ko jūs viņu barojat? Smags kā kamielis.''
Mamma iesmējās un atbildēja, ka ar neko īpašu jau nebarojot, tikai tēvs daudz dzerot ūdeni, kā jau kamielis, tad vēl drusku pagaidījusi, kamēr Pols aiziet garām, ātriem soļiem nozuda mājas durvīs.
Es atspiedusies pret durvju malu skatījos savās sarkanajās kedās un urbu zemē bedrītes ar purngaliem, kamēr caur baltajām smiltīm parādījās tumši melnzemes peķīši.
Pēc tam, kad, Pols bija bezsamaņā guļošo '' svešo bīstamo'' aiznesis dziļi mežā un piesējis pie koka, es ātri biju nomazgājusies, jo viss kakls un mugura bija notecējusi ar svešinieka asinīm no salauztā deguna un pēc mazgāšanas uzrāvusi kājās savus ierastos pelēkos džinsus, krekliņu un vējjaku, nemaz nedomādama, kā izskatos, ka tik ātrāk palīdzētu mammai sakrāmēties, pie reizes salikt pleca somā visas savas mantas un iesiet Moricu saitītē, un ātri jo ātri tik no šejienes prom.
Šobrīd kaķis mierīgi sēdēja man pie kājām un gaidīja ceļa sākumu, tāpat kā es, kāmēr Pols, vienu pēc otras nesa somas un kramēja mašīnas bagāžas nodalījumā.
'' Vēl mazliet un tajā bedrītē varēs iestādīt kartupeli.'' Pols pabeidzis krāmēties un pienācis klāt skatījās uz manim rakumiem.
Es nopūtos un paskatījos uz viņu:'' Pol, man bail.'' es knapi turējos nesākusi raudāt,'' es esmu zaķpastala, man no visa bail. Vienmēr ta ir bijis, jau pāris reizes bērnībā esmu nonākusi slimnīcā, jo man mugurā sametās neizturami krampji un no bailēm visu laiku runāju visādas muļķības.''
Pols nopūtās un apkampa mani ar abām rokām:'' Nekad neko tādu neesmu dzirdējis, bet kāmēr es esmu ar tevi, nekas slikts nevar notikt, vienmēr atceries to.''
Es pamāju un nolsaucīju asaru, kurai kaut kā bija izdevies izlausties un notecēt man pār vaigu.
Pēkšņi mamma parādījās durvīs elsdama, pūsdama un izspūrusi kā meža ragana: '' Jūs kaķīti paņēmāt? Nekur nevaru viņu atrast.''
'' Jā, mēs paņēmām gan Denvortas kundze,'' Pols pasmaidīja un norādīja uz Moricu, kurš ošņāja manas un viņa kedas,'' viņš bija pirmais, ko Kejendra iznesa no mājas.''
'' Ļoti labi, es jau nobijos,'' viņa siedama matus pušķītī runāja; paņēma uz grīdas noliktos Morica barības krājumus un mūsu somu ar mūsu ceļa maizi un četrām termokrūzēm.
'' Mmm, mēs tā kā bēgam no ''ļaunuma'' nevis dodamies nelielā izbrauciena pie jūras, varbūt mums tomēr vajadzētu pasteigties.'' es noburkšķēju. Pols arī pamāja.
'' Nāciet, kāpsim mašīnā, jo ātrāk aizbrauksim jo labāk.'' viņš paņēma mani pie rokas un mēs gājām uz mašīnu; mamma aizslēdza durvis.
Iekāpu priekšējā sēdeklī un paņēmu somu un kaķi klēpī, paskatījos uz tēvu, kurš garšļaukus gulēja sēdeklī. Man viņa palika žēl, un tajā pašā laikā tomēr nebija, jo viņš par laimi neredzēja visu šo haosu, kas notika pēdējās pusstundas laikā.
Pols iesēdās vadītāja sēdeklī man blakus, novilka savu haki krāsas jaku un it kā ākstīdamies ietina Moricu tajā iekšā tā, ka tikai puniņš palika ārā. Pēc brītiņa arī mamma ietrausās aizmugurējā sēdeklī un nolikusi somas pie kājām izvikla no vienas ārā mazu, sarullētu pledu, ko attina un uzsedza tēvam virsū, tad paņēma viņa galvu savā klēpī, aši nobučoja pieri un atglauda matus no sejas.
'' Ko tie maitas viņam iebarojuši?'' viņai aizlūza balss un līdz šim tik izturīgā un savaldīgā māte izplūda gaudojošās asarās. Mēs ar Polu saskatījāmies un pa abiem kaut kā mēģinājām nomierināt mammu, bet viņa tikai gaudoja un vaidēja, līdz palika pavisam sarkana. Pagāja krietns laiciņš, un, es jau divas reizes biju vilkusi no somas ārā jaunu salvešu paciņu, līdz viņa beidza raudāt un nomierinājusies atlaidās sēdeklī, sāka glaudīt tēta biezos, brūnos matus.
Viņa ilgi vēl kunkstēja un ik pa laikam ieelsojās, bet vairs neraudāja. Es atcerējos, ka vissmagāk un bēdīgāk ir tad, kad tu vairs neraudi, tikai truli blenz vienā punktā, pilnīgi atslēdzies no pārējās pasaules, ik pa brītiņam asarai ļaujot notecēt pāri vaigiem.
'' Vai tu kādreiz arī par mani tā uztrauksies?'' Pols pieliecies man klāt čukstēja ausī.
Es iekodu lūpā un cenetos pasmaidīt: '' Tad jau redzēsim,'' es teicu,'' tad jau redzēsim..''
Beidzot mēs sākām braukt āra pa pie piebraucamo celiņu un talāk uz ātrgaitas šoseju, biju pagalam nogurusi un gūtie ievainojumi vairs nelikās tik svarīgi. Svarīgak tagad bija pagulēt un nokļūt drošībā. Pols saņēma manu plaukstu un otru roku droši novietoja uz stūres augšpuses, lēnām brauca pa grimbuļaino celiņu. Vēl pāris kaimiņu mājas un mēs iegriezāmies šosejā un uzņēmām ātrumu.
Paskatījos uz vecākiem, kuri abi gulēja cieši aizmiguši, paskatījos uz Polu, kurš pievērsis uzmanību ceļam barauca aizvien ātrāk, ik pa laikam apdzīdams pāris mašīnas un kravas furgonus, paskatījos uz Moricu, kas murrādams, ietinies Pola jakā snauda acīm ciet, paskatījos arī uz kokiem ceļa malā, kas ātri traucās garām pa logu.
Bērzi, egles, liepas un te pēkšņi Dekstera mašīna starp kokiem.
