Nu tā jau ir, ka pie rakstīšnas tieku tikai brīvdienās, tāpēc mani raksti tik reti parādās, bet nu neko.
Voila! Mani nākošie kopotie raksti jūsu rīcībā.
Svešā plauksta uz mutes bija tik stipri piespiedusies, ka iekost nebija iespējams, es tikai raustījos un kliedzu, lai laiž mani vaļā, bet neviens manī neklausījās. Viņš aizvilka mani līdz pagraba stūrim un uzsēdināja uz kartupeļu kastes, tad pakāpās atpakaļ un mums apkārt iestājās klusums.
'' Ja nekliegsi un nebēgsi, tad viņi mūs neatradīs.'' viņš pieliecies man pie auss čukstēja.
Sēdēju pavisam mierīgi un viņš atlaida manu muti un iztaisnojies aizgāja pakaļ vēl kādai kastei, tad pievilka to man blakus un apsēdās.
Lāgā nevarēju saskatīt vīrieša seju, jo pa mazo lodziņu pie pašiem griestiem spīdēja pavisam maza gaismiņa. Man viscaur bija zosāda, bet es nebildu ne vārdiņa, tikai sēdēju, klausījos un domāju, vai šonakt palikšu dzīva.
'' Tātad,'' svešinieks iesāka,'' ko labu šodien sadarīji?"
Pagriezu galvu uz viņa pusi un izbrīnā skatījos:'' Kā jūs to domājat?'' es čukstēju.
Neomulības sajūta kāpa augumā un es noskurinājos. Šādos gadījumos cilvēki mēdza teikt, ka kāds tikko pārkāpis pāri tavam kapam. Vīrietis piecēlās un novilka savu jaku, tad pasniedza to man.
'' Kāda neredzēta laipnība,'' sarkastiski iečukstējos,'' no cilvēka, kurš tikko ielauzies manā pagrabā! Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.''
'' Jūs?'' viņš klusi ieķiķinājās, '' mans Dievs, tas taču esmu es, Pols.''
Es tikko nenokritu no savas kartupeļu kastes un neapgāzu veselu rindu konservētu tomātu burciņu, kuras tur stāvēja jau no neatminamiem laikiem, bet par laimi, Pols mani saķēra aiz rokas un noturēja sēdus.
'' Ko? Kā? Debess augstā, ko tu te dari?'' es dvesu pēdējā elpā, jo apkārt viss sāka griezties un izplūst.
" Kej, kas tev slikti? Kej!''
Pēdējais ko dzirdēju bija Pola klusā lamāšanās līdz zaudēju samaņu.
Kad pamodos vēljoprojām biju pagrabā, noguldīta uz kartupeļu kastēm, zem galvas bija palikts maisiņš sen žāvētu kumelīšu, kas tik un tā vēl labi smaržoja.Pagraba dega maza svecīte uzlipināta uz plaukta malas, mazliet izgaismojot telpu. Pagraba stūrītī atspiedies pret sienu gulēja Pols. Es ilgi skatījos uz viņu un domāju, cik gan labi viņš izskatās aizmidzis. Gaišie mati priekšpusē bija garāki un spurojās uz augšu, lūpas cieši sakniebtas un rokas sakrustotas uz krūtīm. Izskatījās, ka viņš par kaut ko nervozē.
Atgūlos atpakaļ savā savdabīgajā gultā.Augšā nekas nebija dzirdams. Pilnīgs klusums.
Man atkal iesāpējās lāpstiņa un delnu dedzināt dedzināja. Apsēdos un pustumsā sāku tīt apsējus nost. Plauksta sem apsēja bija bāla un mikla. Brūces vieta bija sarkana un piepampusi.
'' Mīļā sirds, netin tos nost.'' Pols bija pamodies un jau pieskrējis man klāt, tina tkal bintes atpakaļ.
'' Bet man ļoti sāp un apsēji ir netīri.'' es čīkstēju.
Viņa nelaimīga kucēna seja manī izraisīja žēlumu un es pati paņēmu un aptinu roku atpakaļ:'' Liakam tev taisnība. Netīri apsēji ir labāki kā nekādi apsēji.''
Viņš pasmaidīja un pieliecās man tuvāk, lai mani noskūpstītu, bet es nebiju īsti pārliecināta, vai šobrīd es varētu ļaut vaļu romantiskām jūtām, tāpēc pagriezu vaigu un viņsš uzspieda uz ta ātru, siltu buču.
" Nāc, mums jāuziet augšā, jāapskatās kā iet taviem vecākiem.''
" Jā, pareizi, mani vecāki.'' es bailēs nodrebēju un piespiedos Polam ciešāk pie sāniem.
Mēs uzkāpām augšā, viss bija kluss, nekur apkārt nedzirdēja ne skaņas. Pols turēja manu roku cieši savējā un piespiedis pirkstu pie lūpām norādīja, lai es nekliedzu, lai arī ko es redzētu. Es pamāju, ka sapratu.
Mēs abi uzkāpām augšstāvā un arī tur visur bija klusums, tikai no manas istabas pa grīdu visur mētajās stikli no loga rūtīm. Pols saraucis pieri atlaida manu roku un aizgāja līdz istabas galam, kur bija manu vecāku guļamistaba. Es paliku stāvam turpat trepju laukumā. Pols pieskrējis pie durvīm, klusām, lēnām tās atvēra un skatīdamies stāvēja uz sliekšņa.
Es baiļu pārņemta pieskrēju viņam klāt un aizmiegtām acīm nostajos balkus.
'' Vai es varu skatīties?'' drebošu balsi jautāju.
Viņš pilnīgi mierīgi atbildēja:'' droši.''
Es lēnām atvēru acis. Ieraudzījusi mammu un tēti mierīgi guļam gultā, viņu augumi vienmērīgi kustējās zem segas, katru reizi ieelpojot un izelpojot.
'' Vai viņi ir sazāļoti?''
'' Visticamāk, bet nekas ļauns ar viņiem noticis nav, tie kas te bija nemeklēja viņus.''
Mana sirds nodrebēja, tad laikam tā biju es, kuru viņi meklēja.
Nomierinājusies paskatījos uz Polu, kurš stāvēja un skatījās uz mani.
'' Klausies,'' viņš pienāca man klāt un aplika roku ap pleciem,'' tu esi ļoti bāla, iesim lejā un iedosim tev ko nomierinošu. Taviem vecākiem viss ir kārtībā, atstāsim viņus guļam.''
Pamāju un ļāvu viņam sevi aizvest uz virtuvi.
Nonākuši kāpņu lejasgalā nezkāpēc mazliet apstājāmies.
'' Nu sveiki, mīļie balodīši!!'' aiz muguras ierunājās čērkstoša balss.
