Uzklausīšu visu kritiku. Ceru, ka patiks :)
Matemātikā neviens neklausījās skolotājā, kā jau vienmēr. Šoreiz viņa neizskrēja no klases raudot, kā dara citas reizes. Dāvis dabuja trīs piezīmes, jo attēloja Viktorijas krievu akcentu - jā, tāda nu ir šī skolotāja. Viktorijai bija jāstāv kājās visu stundu, bet Reinis - Dāvja draugs - bija aizsūtīts pie direktores.
Reiņa īstais vārds ir Reinholds. Cik gan viņa vecāki bija vecmodīgi, lai ieliktu tādu vārdu?
Pēc stundas mēs ar Viktoriju ejam mājās.
-Rekur tavs tētis...-Viktorija paskatās uz mani un pabaksta manu sānu. -Labi, es iešu, viņam gan jau kāds vārds ar tevi sakāms par atzīmēm.-viņa noteica un izbāza mēli, pasveicināja manu tēti un aizgāja.
Manā acu priekšā pavīdēja viss, ko esmu darījusi pēdējā mēnesī - varbūt viņš zina, ka es esmu smēķējusi, atstājusi skolotājas krēslu saspraustu ar adāmadatām, runāju pretī dežurantei?.. Ak nē..Mūsu dežurante ir briesmīga, veca tante, kura nosūdz skolotājiem pat, ja tev ir vizīte pie ārsta un tu 'legāli' basto.
-Sveika mīļā, dārgā!-viņš uzsmaidija.
-Kas noticis, kapēc tu esi skolā?-es viņam klusi jautāju.
-Pa ceļam pastāstīšu...-viņa balss ‘aplūza’.
Mēs iekāpām mašīnā. Es biju ļoti satraukusies un trīcēju, kaut gan mašīnā bija silts.
Tētis sāka braukt.
-Nu, tad..-es teicu.
-Mamma ir slimnīcā.-viņš lēni noteica.
-Ārprāc, kas noticis?-es gandrīz vai pielēcu kājās.
-Nekas briesmīgs, viņai ļoti sāpēja galva. Labā ziņa ir, ka brālis brauc mājās uz vasaras brīvdienām.
-Bet kā, sāpēja galva, un kas tālāk?-man brālis, kurš mācās Londonā par filmu režisoru. Viņam ir 19 gadi un viņš ir ļoti garš. Dažreiz viņš kaitina vecākus, ka ir adoptēts, jo mani vecāki ir daudz īsāki par manu brāli.
-Auksts asinsspiediens, būs kādu nedēļu slimnīcā jāpaguļ..-viņš klusi sacīja.
-Viss taču būs labi?-es droši jautāju.
Tētis pakratīja galvu un sarauca pieri, un es vairs nebiju tik droša, vai viss tiešām būs labi. Pats labākais ir tas, ka brālis vasarā būs mājās. Man viņš tik ļoti pietrūkst, jo nav neviens, kas man māca ģitāru. Ak jā - es spēlēju ģitāru, bet šobrīd viņa stāv brāļa istabas stūrī, noputējusi un nav noskaņota jau kā gadu. Es vēlējos pajautāt tētim, vai brālis zin par mammu, bet mēs jau bijām iebraukuši slimnīcas stāvvietā.
Izkāpām no mašīnas un ātrā solī devāmies uz mammas palātu. Viņa tur gulēja, un mūs ieraugot sāka smaidīt. Es pieskrēju pie viņas gultas un apskāvu viņu.
-Uzmanīgāk, uzmanīgāk..-tētis sacīja.
-Viss kārtībā, man jau ir labāk!-mamma noteica un noskūpstija tēti.
Neizskatījās, ka viņai ir labi. Viņai bija maisiņi zem acīm un vadiņš pie rokas.
-Kas tas?-es jautāju parādot uz vadiņu.
-Ak, pa turieni man iet kaut kalcijs ķermenī.-viņa attēloja dakteri un mēs sākām smīnēt.
Mamma jautāja, kā man gāja skolā, bet es neko jaunu nevarēju izdomāt. Es bieži meloju, par to, ko esam darījuši skolā.Saku, ka man bija labākais darbs visā klasē, bet protams, ka tā nebija. Vislabākās atzīmes man vienmēr ir angļu valodā - 7 vai pat 8, bet matemātikā - 4, vai pasarg Dievs - 3. Kad mamma uzzina par manām nesekmīgajām, man ir jātēlo, ka es mācos un neaiztieku datoru, bet mēs visi zinam kā ir patiesībā.
Samīļoju mammu uz atvadām.
-Rīt mēs arī atnāksim, vaine?-es paskatījos uz tēti.
-Protams, jā!-viņš neizskatījās īpaši drošs.
Mamma smaidiju un pamāja mums.
Paskatījos pulkstenī - bija jau septiņi. Mēs tik ilgu laiku bijām pie mammas, gandrīz vai sēžot klusumā. Tajā brīdī man iezvanījās telefons.
-Laura?
-Jā, kas zvana?
-Reinis, nāc uz stadionu, Viktorija ir galīgi sapīpējusies, savāc viņu..-Reinis ātri sacīja.
-Ko? Labi, es drīz būšu..-es klusi sacīju.-Tēt, es būšu mājās bišķīt vēlāk, Viktorija kaut ko man iedos.
Tētis neizskatījās īpaši priecīgs.-Nu, labi ej, bet mājās ne vēlāk kā deviņos!-viņš strikti noteica un atkal sarauca pieri.
