Galvā domas par tevi slīd kā aizbergs
Tumsa nāk un citiem gaismu aiznes
Tev ceļu pie manis rāda zvaigznes
Tu atnāci un ieslēdzi man gaismu
Ieraudzīju pasauli ziedošu un skaistu
Tu mani pamanīji kā dubļos iemītu zeltu
Un tagad čukstu vārdus, maigākus kā zīdaiņa āda
Mums ir sava mīlestība, cietiem vienalga kāda
Mēs paceļamies maldu upēm pāri
Šķiet mums pieauguši amora spārni
Mēs esam laimīgāki nekā puķu bērni
Tu man parādīji, ka sirds ir kaut kas vērtīgs
Un manī pamodās mīlestības pētnieks
Tagad pat ziemā krīt rozā sniegs
Nebūs neviens, kas mums mīlēt liegs
Kad tev pilnīgas muļķības stāstu
Tu apklusini ar mīļu skūpstu
Un tagad tevi vēlos tik tālu
Lai katrs mans skatiens tevi padarītu plikāku
Iepriekš neapjautu cik daudz spēju paveikt
Tagad trūkst vārdu, lai tu visu spētu pateikt
Es darīju lēni, neko negribēju sasteigt
Es gribu tevi, bez tevis tumsa, gaisma nespīd
Pat ejot pa asfaltu kājas pinas un slīd
Jā, mēs esam radīti viens otram
Un mīlam kā makam un protam
