Mēness asaru pērle.30.nodaļa14

Sveiki!:))

Kādu iepriecināšu, kādu apbēdināšu ar ši stāsta pēdējo nodaļu.;)

Atvainojos par kļūdām!:)

Es sēžu uz palodzes kājas piespiedusi sev klāt un skatos ārā pa logu. Šodien sākās rudens brīvdienas un es zināju, ka Denīzi es satikšu atkal pavism drīz. Es esmu izdarījusi visu ko gribēju izdarīt kamēr man vēl ir pērle un arī esmu izpildījusi savas draudzenes vēlēšanos. Protams, par to, ka pērle man ir vēl joprojām zin arī mamma. Man nebija citas izejas un turklāt tas būtu netaisnīgi, ja mana mamma nezinātu, bet Denīzes mamma zinātu, taču ne viena, ne otra nezin par otru iespēju ko sniegšu draudzenei, par otru iespēju viņai dzīvot. Arā stipri līst un lietus lāses strauji sitas pret logu pie kura es sēžu. Esmu iemācījusies neļaut savām emocijām mainīt laikapstākļus un es negribēju izbojāt kādam rudeni, jo noteikti atradīsies cilvēki, kuriem mīļākais gadalaiks ir rudens.

Pa šīm dienām es biju kļuvusi vēl dīvaināka un visticamāk tas ir tāpēc, ka es vairs nespēju sagaidīt kad beidzot varēšu satikt Denīzi. Kad varēšu viņu redzt savām acīm. Gaidu to mirkli, kad viņa vairs nebūs tēls, kas tikai aizpilda manus sapņus.

Manos sapņos ielauzās visi svarīgākie mirkļi kopā ar Denīzi. Sadraudzēšanās, kāds šopings, dažas ekskursijas, smiekli, ballītes, slepenās valodas izgudrošana, strīdi, vakari ar tēju un noslēpumiem, pēdējā cīņa, pēdējā diena, pēdējie vārdi no Denīzes. Tad parādījās skaists mēness un denīzes balss:

`Tev ir palikusi tikai viena iespēja.` es piecēlos. Apkārt bija tumšs, taču es jutu, ka te kāds ir. Šis tēls nebija ļauns, taču viņš lika man baidīties.

`Nevajag baidīties.` ierunājās mans spēju prāts Berbo. `Šis tēls tevi sargā.`

“Kas?” es klusi jautāju, taču atbildes nebija. Aizvēru acis un centos atkal aizmigt. Kā jau katrā manā sapnī es redzēju Denīzi, tikai nesaprotu, kāpēc. Kā es viņu varu redzēt svos sapņos? Kas tas par tādu domu spēku? Es pieļauju, ka šeit darbojas domu spēks.

`Viņa tavā dzīvē bija nedaudz par svarīgu.` mans otais prāts atbildēja uz jautājumu.

“Kā nedaudz par svarīgu?” es neizpratnē jautāju.

`Maģija jūs pievilka. Jūsu dzīve tika tā iekārtota. Jūs bijāt viena otrai blakus,taču radītas kā ienaidnieces. Diemžēl draudzība bija stiprāka un jūs bija jāapsargā. Tagad maģija zūd. Pēc divām dienaktīm tā pazudīs un iespēja redzēt draudzeni zudīs. Vairs ne sapņos.` gars savu sakāmo nobēra un nekas cits man neatlika kā vienkārši klausīties, bet tagad pienācis laiks pāromām.

Tas nozīme, ja divu diennakšu laikā Denīze neatradīsies uz zemes ar avām kājām, viņai vairs nebūs iespēju atgriezties. Nekādu. Es biju domājusi, ka jebkuru cilvēku tā varētu atdzīvināt, taču izrādās šī iespēja ir tikai dēļ maģijas, kura mūs sargā. Bet, kurš gan šo maģiju radījis? Kādam taču bija jāzina, kas ar tādu kā mani un denīzi notiks pēc vairākiem gadiem un kādam bija jāizveido šī maģija, bet tas nevarēja būt neviens no Mēness zemes, tas bija kāds, kurš atradās nezināmā vietā un pats ir nezināms. Pēkšņi man prāā iešāvās Denīzes stāstījums. Viņas tētis ir redzējis tikai vienu reizi un turējis rokā tikai vienu reizi. Nezināmu apstākļu pēc viņš nomira, taču pa to vienu reizi ar Denīzi kaut kas notika. Atcerējos, ka arī man mama reiz stāstīja par to, ka ar mani maziņu notika kaut kas dīvains. Es nespēju noticēt šim atklājumam! Pie manas un Denīzes maģijas izveidošanas bija vainīgs viņas pašas tēvs. Pēkšņi istabā nez no kurienes uzradās kāds vīrietis. Es sarāvos čokurā, taču nebeidzu viņu vērot.

“Tu atminēji manu mīklu.” viņš teica.

“Tu esi..Nē, nevarbūt!” es šubījos.

“Ir tieši tā kā tu domā.” vīrietis teica. “Ja tu satiec denīzi nodod viņai šo.” uz manas gultas uzlidoja milzīga balta aploksne un tad saudzīgi tikai nolikta liela kaste. Pirms ziņķāre mani bija skārusi paliku kasti un aploksni zem gultas. Tēls bija izzudis un es aizmigu.

Mani uzmodināja modinātājs, kuru es nebiju atslēgusi. Skaļi nožāvājos un nedaudz apdomāju nakti. Acerējos par kasti un devos lejā u virtuvi, lai neatvērtu ne kasti ne aploksni. Drīz pēc tam atskanēja durvju zvans. Tā bija Meklija. Viņa smaidīja. Es aši uzmetos augšā uz istabu paņēmu kasti, aploksni un devos lejā. Kaste izbēga man ārā no rokām un lidoja man pakaļ. Meklija nebija pārtraukusi smaidīt. Viņa istiepa savu roku un teica :

“Ir laiks.” es pasmaidīju un ieliku savu roku viņējā....

Ja kādam ļoti gribās otro daļu gaidu vēstules ar idejām.:)