Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
“Drīz no manis tu varēsi atvadīties uz visiem laikiem.” Denīze teica un ieskatījas manās acīs.
“Ko?” es satraukta pārjautāju “Uz visiem laikiem? Kāpēc?”
“Es ziedoju sevi, lai jūs Mēnesieši varat dzīvot nebaidoties no zombijiem vairs nekad.” draudzene skumji teica “Taču arī es esmu zombijs un mana dzīve drīz beigsies, jo tā beigsies visiem.” Man acīs sariesās asaras.
“TĀ NEVAJADZĒJA!” es kliedzu. “tad labāk mirstu es nekā atņemu tev dzīvi tikai tādēl, lai pati varētu dzīvot.”
“Diemžēl tā iznāca un vai tu vari izpildīt manu pēdējo dzīves vēlēšanos?” viņa jautāja un es pamanīju arī viņas asaras acīs.
“Protams.” atsaucos.
“Izstāsti patiesību manai mammai.” Denīze teica “Bet ne tagad. Paliec sveika.”
“Denīz nē.” centos satvert draudzenes roku, taču viņa izgaisa. Nometos ceļos un sāku raudāt, nevaldāmi raudāt. Bija taču jābūt veidam kā neļaut viņai nomirt, bija jābūt. Es zinu, ka ir veids, tikai kāds? Manā prātā kāds pēc tik ilgiem laikiem noklepojās.
“Tu vēl te?” jautāju. “Es domāju, ka tas bija tikai uz to brīdi, kad man bija Meklijas spējas.”
`Esmu tavs spēju prāts.` saņēmu atbildi `Berbo.`
“Tu zini kādu veidu?” es atguvos.
`Ja ļausi viņai kļūt par pērles vadoni, tad tā ir vienīgā iespēja.`
“Bet kā lai es viņai atdodu?” jautāju.
`Atbilde ir pie Mēnesiešiem.` vairāk neko man nevajadzēja, es metos skrējienā uz Mēness zemi.
Tagad es sēžu gultā un pārdomāju šodienu. Esmu palikusi bez ienaidniekiem un arī bez draudzenes, bet pienāks brīdis, kad viņai būs dota iespēja dzīvot. Esmu gatava atdot visu, lai tikai mana draudzene paliktu dzīva. Denīze, kā normāls cilvēks, kurš beidzis savu dzīvi, tiks apglabāta zemē, taču pienāks brīdis, kad viņa sāks dzīvot jaunu, otro dzīvi Mēness zemē. Viss būs kā agrāk tikai viņa nebūs zombijs, bet gan valdīs pār pērli un es zinu, ka jutīšos neērti bez tās. Pienāks diena, kad es došu Denīzei otru iespēju dzīvot. Man uzbruka miegs un es devos gulēt, jo nebiju gulējusi vairāk nekā divdesmit četras stundas. Pati vienīgi brīnos kā tik ilgi varēju noturēties augšā, ja gandrīz divpadsmit stundas cīnījos.
Piecēlos tikai uz vakariņu laiku. Nedaudz samiegojusies devos lejā uz virtuvi. Nebiju pat pamanījusi, ka mammai ir labs garastāvoklis.
“Kādus priekus es esmu palaidusi garām?” jautāju un varu jau minēt, ka tas ir saistīts ar darbu.
“Iedomājies.” mama priecīgi sacīja. “Es dabūju paaugstinājumu.”
“Apsveicu.” tagad priecājos arī es.
“Un kā tev gāja?” apvaicājās mamma.
“Forši.” atbildēju un centos no sevis izspiest pēc iespējas vairāk prieka. “Meklija man parādīja vienu superīgu vietu. Tur bija...nav pat vārdos izsakāms.” mamma grasījās ko teikt vai jautāt, bet iezvanījās telefons manā istabā. Uzmetos augšā un paķēru to.
“Jā.” atbildēju un noskumu tiklīdz dzirdēju Denīzes mammas balsi.
“Denīze..Denīze ir...” viņa stostījās un es varētu pabeigt teikumu `ir mirusi.`, taču es tā nedarīju.
“Denīze ir pagalam.” skumju un sāpju pilnā balsī beidzot viņa teica.
“Ko?” es pārjautāju un ļāvu skumju vilnim mani uzveikt. “Tas nevar būt.”
Es noliku telefonu uz galda un izslaucīju no acīm asaras. Kas to zin kā es būtu raudājusi, ja es nebūtu izraudājusies iepriekš. Mamma vērās manī ar jautājuma skatiena pilnām acīm, taču neuzdrošinājās jautāt, kas noticis.
Ir pagājis krietns laiks, kopš pēdējās cīņas, kopš pēdējas dienas kopā ar Denīzi. Tagad viņa ar mani kopā ir tikai dažreiz sapņos, bet drīz, pavisam drīz es viņu atkal redzēšu realitātē, bet vispirms man ir jāizpilda viņas pēdējā vēlēšanās – jāizstāsta Denīzes mammai patiesība un to es darīšu šodien. Vairāk kavēties nedrīkst.
Gaidīšu nbākamo