Sveiki!:))
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
“DENĪZE!” es iekliedzos un piemetos draudzenei klāt.
“Bēdz.” meitene nomutmināja.
“Nē.” es atbildēju “Es nepametīšu tevi vienu.” tad Denīze mani pagrūda, varbūt pat tā nebija Denīze, jo no viņas ķermeņa izkāpa kāds zombijs.
“Paldies tev.” viņš teica un pienāca man klāt. Es pieslējos kājās.
“Vēl nev jēgas teikt paldies.” norūcu un ieņēmu kaujas pozīciju. Zombijs pacēla uzacis un arī ieņēma pozīciju.
“Es skaitu līdz trīs.” viņš teica. “Viens, divi, trīs.” Zombijs grasījās man uzbrukt, taču gan mani, gan viņu iztraucēja tas, ka Denīze skaļi noklepojās.
“Ja tu viņai uzbruksi es būšu spiesta iznīcināt šeieni.”
“Bet viņa taču nav...”zombijs protestēja.
“Viņa ir daļa no Mēness zemes.” Denīze skaidri izrunāja katru vārdu un mans pretinieks sāka skaļi, nevaldāmi smieties. Tad viņš metās man virsū, bet es pabēgu malā un zombijs satvēra tikai tukšu gaisu. Es pasmaidīju, bet Denīze stāvēja rokas sakrustojusi, taču zombija izskatā. Viņa gaidīja, kad varēs iejaukties. Pēkšņi kaut kas mani nogāza gar zemi un tas bija zombijs. Tad viņš pašķīda un es knapi izvairījos no viņa zilganzaļajām gļotām. Es piecēlos kājās.
“Tev kaut kas notika?” draudzene jautāja paskatīdamās uz mani.
“Viss kārtībā.” atbildēju lai gan sāpēja labais plecs.
“Vainojiet Hergu.” Denīze teica un pamāja man, lai dodamies prom. Tikai iegājušas mežā mēs apstājāmies. Tad viņa aizvēra acis un sāka kaut ko murmināt. Īsti pat nepievērsu uzmanību notiekošajam, jo es biju piekususi. Atskanēja skaļš blīkšķis un es paskatījos uz to pusi. Vietā, kur reiz atradās milzīgas pļavas un vēl nez, kas tagad bija skaists mežs. Un piedevām bija agrs rīts, kad putni dziedāja dziesmas.
“Gribi pastaigāties?” jautri jautāja Denīze.
“Labprāt.” atbildēju tik pat jautrā balsī. Cīņa ar zombijiem bija beigusies un tagad atkal varēja izbaudīt dzīvi. Mēs iegājām jaunajā mežā, kurš mani piesaistīja kā nekad agrāk, jo agrāk viņa šit nemaz nebija. Mēs abas ar Denīzi metāmies skrējienā un apstājāmies tikai tad kad sāka trūkt elpa. Es nosēdos zemē un palūkojos debesīs. Šai dienai bija jāizdodas.
“Sim, man tā šķiet, ka esam apmaldījušās.” Denīze mazliet bailīgi teica.
“Nav problēmu.” atbildēju un piecēlos kājās. Domās sameklēju izeju un tad, acīm vēl joprojām aizvērtēm, norādīju virzienu ar roku. Atvēru acis un devos uz priekšu.
“Cik ilgi tev ir pērle?” draudzene jautāja.
“Pirmo reizi bija vairāk nekā nedēļu, bet otro reizi, laikam divas dienas.” es teicu un Denīze pamāja ar galvu.
“Kāpēc tu man neko neteici?” viņa jautāja un es paraustīju plecus.
“Un ja tu būtu manā vietā stāstītu?”
“Droši vien, ka nē.” Denīze atbildēja “It īpaši, ja es zinātu, ka labākā draudzene ir ienaidnieku bara.” es skumīgi pasmaidīju.
“Negribi ienākt pie manis?” jautāju.
“Vai tad tu mammai pateici, ka dodies cīnīties?”
“Nē.” es atbildēju. “Es viņai teicu, ka palikšu pa nakti pie Meklijas.”
“Un vai tad viņa zin kas tā tāda Meklija?” meitene jautāja un es pamāju ar galvu. “Kā?”
“Iepriekšējā cīņā es gandrīz zaudēju un Deivs mammai šo to pastāstīja.” atbildēju.
“Kā gāja jaunajā skolā?” Denīze nomainīja sarunas tematu.
“Slikti.” teicu “Cetrutdienās pirmā matemātika. Skola pati izskatās šausmīgi. Nu vārdu sakot mūsējā bija labāka.”
