Sveiki!:))
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Pūta viegls, rudenīgs vējš un manas kājas gribēja mainīt virzienu un neiet uz mūzikas skolu. Es gribēju iet kaut, kur citur, tur kur reiz es biju bijusi. Taču es centos pārvaldīt savas domas un doties tur, kur man jādodas, nevis tur, kur es gribu. Bet pusceļā mani uzvarēja un es apgriezos otrādi. Es mainīju virzienu un kādu laiciņu iedama iegāju mežā. Mežā, kurš man nesa tik daudz atmiņu. `nē.` es centos sev protestēt `es nevaru tur iet, nekad.`, tomēr es turpināju iet taisni pa mežu. Ļaudama skarbajām atmiņām vaļu. Acīs sariesās asaras, taču es tās apstādināju ar domu :
`Ja es raudāšu man jādodas atpakaļ.`es devos tikai uz priekšu un man zem kājām čabēja koku lapas. Skats, kas pavērās izejot no meža bija drausmīgs. Gandrīz visa zeme bija vienās plaisās un tajās šņāca uguns. Ak šausmas, ko gan es esmu izdarījusi! Nezkatoties uz šo briesmīgo skatu es turpināju ceļu. Man bija mērķis, kurš bija jāsasniedz.
Pļavas vidū tagad atradās neliels klans no kura ik pa brīdim parādījās draudīgi dūmi. Mani tagad uztrauca tas kā es dābūšu pērli. Pēkšņi es atcerējos tik daudz reizes dirdēto, Meklijas dziedāto dziesmu. Es aizvēru acis, lai spētu koncenrēties. Pār manām lūpām skanēja dziesma, kuru es dziedāju pimo reiz, tā bija vienīgā lieta, ko es darīju pirmo reizi. Galvā atskanēja tik pazīstamais krakšķis un parādijās nelielas sāpes, taču tās drīz pazuda. Es pabeidzu dziesmu un atvēru acis. Man visu laiku ier gribējies būt normālam cilvēkam, taču tad kad man tāda iespēja tiek dota es labāk izvēlos būt neparasta. Brīžiem man liekaas, ka es pati īsti nesaprotu, ko es gribu un ko ne. Uzzinādama cik ir pulkstens es metos skrējienā atpakaļ uz mājām. Pēc pusstundas mamma būs mājās un, ja manis vēl nebūs es nezinu vai kaut kur mamma man ļaus aiziet vienai.
Kad atgriezos mājās jutos gluži kā bez elpas. Ātri no somas izvilku dažas grāmatas un uzmeto tās uz gultas. Paķeru ģitāru un sāku spēlēt kādu gabalu no pagājušā gada pa vidam iepīdama dažas citas notis. Centos pārtraukt elsot, taču tas neizdevās. Man paveicās tas, ka mamma nenāca augšā uz istabu.
Par cik iepriekšējā vakarā ātri aizgāju gulēt varēju piecelties pietiekoši agri, lai paspētu ipildīt mājasdarbus. Gar manām acīm nozibēja vīzija. Tas bija zombiju briesmīgais miteklis. Zombiju cietums, kurā aiz restēm sēdēja Deivs, meklija un visi Mēness zemes iedzīvotāji. Aiz šausmām ietriecos sienā un nogāzu daudzas lietas, kas bija atstutētas pret to. Ar skaļu blīkšķi zemē nokrita mana ģitāra un es salēcos. Es aizvēru acis un koncentrējos. Tā arī bija tieši tā pat kā vīzijā. Dzirdēju soļus un ātri ķēros klāt ģitārai.
“Kas te notiek?” mamma jautāja stāvēdama durvīs.
“Nekas.” es mierīgi atbildēju un pati par to nobrīnijos. Man bija jādodas glābt Meklija, Deivs un visi pārējie, taču iespējams es neatgriezīšos mājās ātrāk par mammu. Man nāksies melot. Es piecēlos kājās atstādama ģitāru novārtā.
“Mammu.” es teicu, kad mamma grasījās iet prom “Deivs teica, ka meklija esot prasījusi vai es nevarētu šodien pie viņas un varbūt palikt pa nakti.” mamma palika domīga.
“Nu, nezinu.” viņa šaubījās.
“Mam, lūdzu!” man vajadzēja tikt prom.”Ja tu man neatļausi es aiziešu pati.”
“Nu, labi.” mamma piekāpās. “Tikai esi uzmanīga.”
“Labi.” es atbildēju un apskāvu mammu. “Ak, jā es aizmirsu man pateikt, ka šodien man ir agrā stunda.”
“Kā tu tā vakar visu aizmirsi pateikt?” mamma aizdomīgi jautāja.
“Par to Mekliju, Deivs man tikai nesen piezvanīja.” taisnojos un mamma pasmaidīja.
“Neievāri ziepes.” mamma teica un aizgāja. Paķēru somu un tajā iekšā ieliku lietas, ko iespējams man vajadzēs cīņai nevis skolai. Devos lejā uz virtuvi un paēdu brokastis. Tiklīdz biju pazudusi skatienam, ja nu gadījumā mamma skatītos pa logu, sāku skriet. Tikai tikusis iekšā mežā apstājos. Man bija jāatgūst kaut neliela daļa spēku no tā ko man atņēma skrējiens. Aizvēru acis, lai spētu noteikt virzienu, kur man jādodas. Tikusi ārā no meža nogūlos, lai būtu mazāk pamanāma. Rāpoju uz vēdera aptuvenajā virzienā, kur vajadzētu atrasties cietumam. Kādu laiku rāpojusi niripoju lejā no kalna un laikus pašļūcu malā, lai nesanāktu ietriekties kokā. Piecēlos kājās un manā priekšā atradās purvs, bet aiz tā ēkā, kurai bija tikai viens vārds – cietums.
