local-stats-pixel

Mēness asaru pērle.22.nodaļa.2


Sveiki!

Klāt arī nākošā daļa manam darbiņam.

Atvainojos par kļūdām!:)

ceru, ka patiks....

Varēja saprast, ka mans rīkojums Deivam diez ko nepatīk, bet viņš aizskrēja un drīz jau atkal biju viena, viena pretī zombijiem. Arī viņi bija pamanījuši šo tukšumu un grasījās skriet, taču es viņiem neļāvu.

“Mēs visi zinām, ko jums vajag un mēs esam nolemuši padoties. ” es kliedzu “Es atdošu to ko jums vajag un jums būs jālaiž mani. Dabūsiet savu dārgo pērli, taču tikai tad, kad šeit būsat jūs visi. Jā kāda nebūs karš atsāksies ar jaunu sparu.” man bija bail, taču es nedrīkstēju izrādīt savas bailes. Es mierīgi stāvēju un skatījos zemē. Zombiji pulcējās un tad viens nokliedzās :

“Esam visi.” es devos uz priekšu.

“Tiešām?” ieskatījos viņam acīs. Pirmo reizi es kādam no šiem zombijiem biju ieskatījusies acīs un cerams arī pēdējo reizi. Tad es pamanīju, ka parastajiem zombijiem ir pievienojušies pavisam mazi un ļoti lieli, cietumnieki, sargi un visi, kas vien var būt. Es ātri no ārpuses apskrēju viņiem visiem apkārt, radīdama neredzamu sienu par , kuru viņi neko nezināja. Es atstāju, tikai vienu caurumu, sev. Es nostājos atkal apļa vidū un izstāstīju, cik ilgi viņiem nāksies gaidīt, līdz, pēc viņu domām šie spēs saņemt pērli. Es sakoncentrējos un ļāvos visbriesmīgākajam brīdim manā mūžā. Visi redzēja baltus gariņus skraidām pa manu ķermeni, bet manī iekšā bija tādas sajūtas, kādas nav iespējams aprakstīt. Es izstiepu roku un baltie gariņi kādu laiku virmoja pa manu roku, tad savācās komā un zīmējās pa nano plaukstu un tad no tās izlīda skaista, paaļa spīdoša bumba. Mana Mēness pērle, bez, kuras es tagad biju tukša.

“Ardievus.” es teicu un noliku pērli zemē.

“Atceraties, demit minūtes mierā un tikai tad viņa būs ņemama sve'šam rokām, ja paņemsat atrāk viņa izgaisīs kā ziepju burbulis.” es atgādināju un devos prom. Es metos skrējienā un kādu ilgu laiku skrējusi es dzirdēju rūcēnu. Tas bija Alises brālis.

“Tālāk bēgim mēs visi.” es skaļi teicu un no savām slēptuvēm izlīda vēl daži. Viens atļāva uzsēsties vinam mugurā un tā mēs tikām tālāk. Bija pagājušas astuņas minūtes un es nolēcu nost no zvēra. Visi apstājās.

“Man viņi jāuzveic, kaut vai bez pērles, tikai ar viņas pēdējo spēku, kas ir manī.” es pieliku roku pie zemes un zibens ātrumā pa to aizskrēja simtiem oranžas strēlītes. Es zināju, ka vēlāk viņas savienosies vienā vesalumā un tad paglābs pērli izvaidojot vūlkānu. Pār manu vaigu noritēja asara, taču es sajutos neparasti. Es atkal biju tā pati divpadsmit gadus vecā meitene Simona. Es atkal biju es un kaut vai man bija daudz atmiņu no pagātnes man patika tas, ka es atkal esmu es!

Mēs nonācām mēness zemē un gandrīz visi mani kompanjoni pārvērtās par zvēriem, jo vimus vienkārši turēja burvestība. Drīz visi atkal ieņēma cilvēka izskatu un kopā ar Deivu devās uz cietuma pusi. Tagad man blakus gāja tikai Meklija.

“Es tikai nesaprotu, kapēc man to nevarēja pateikt iepriekš?” meitene vīlusies jautāja un es nopūtos. Man nebija atbildes ar kuru atbildēt viss šķita lieks. Es nezināju, kurp mēs ejam, taču, jo tālāk es gāju, jo nedrošāki kļuva mani soļi. Šķita, ka kājas lēnām pārvēršas par koka mietiem. Mēs nonācām pie Mēness zemes galvām, kur es dabūju pus stundu klausīties garus nosodījumus par manu rīcību un tā tālāk. Tad ieradās Deivs un zemā balsī teica :

“Viņai vajadzētu iet.” Tad es acerējos par mammu, kura noteikti būs uztraukusies pamatīgi. Noteikti viņa nebūs aizgājusi uz darbu, jo tā pat nespētu koncentrēties.

“Es arī iešu līdzi.” stingrā balsī noskaldīja Meklija.

“Bet tu esi pārāk neparasta.” es viņai klusu sacīju

“Tikai acis un matukrāsa.” mitene taisnojās. “Turklāt tajā pasaulē mati nav tādi kā šeit. Viņi ir gaiši.” Meklijai bija taisnība tā arī bija.

“Labi.” beidzot Deivs noteica un mēs visi trīs aizgājām. Mani tagad mocīja jautājums, vai Meklija arī mācīsies skolā? Taču sapratu, ka viņa nav pārāk izglītota, lai varētu mācīties skolā un kur nu vēl septītajā klasē! Kad mēs iespērām soli atpakaļ reālajā pasaulē es beidzot varēju soļot brīvi. Es pametu skatu atpakaļ un kā parasts cilvēks redzēju šusmīgu mežu. Iepriekš, kad nebiju parasta es redzēju skaistu ceļu uz Mēness zemi.

“Es domāju, ka tālāk tikšu pati.” es teicuun apstājos.

22 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 2

0/2000

Gaidu nākošooo!

1 0 atbildēt