Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida, bet man nebija iedvesmas rakstīt.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Dusmas līst pāri manam pacietības mēram un Annai tieši aiz muguras nozibsnī draudīgi dzeltena zibens šautra. Izbrīnā viņa salecas un klasesbiedri paskatās uz manu un Simonas pusi vēl bailīgāk nekā tad, kad Alisei paspruka rūciens. Zinu, ka vairs nav jāgas neko slēpt un nemaz necenšos to darīt, jo tā pat dusmas ir un paliks dusmas.
“Kur viņa ir?” caur zobiem jautāju un ārā sāk plosīties briesmīgs negaiss. No savām spēju mācību stundām atceros, ka mans garastāvoklis ietekmē arī laikapstākļus. Annas izsmejošā seas izteiksme ir izkūpējusi gaisā un to vietā parādījušās nāves bailes.
“Viņa tā pat mums neteiks.” Simona norūc. “Taču mēs pašas zinam.” uzmetu draudzenei skatienu un domāju par Mekliju. Parādās mežš, kas īsti nav nosaucams par mežu, taču ne par purvu vai pļavu ar pāris kokiem arī ne. Ļauju lai intuīcija mani vada pie meklijas un izmetos laukā no klases, tad no sklolas. Vienā pusē skrien Simona,bet otrā Alise zvēra paskatā. Simona izraujas pa priekšu un tas ir tikai tādēl, ka viņas intuīcija ir daudz, daudz labāk atīstīta.
Drīz vien ieskrienam meža biezoknī, kurš kļūst ar vien retāks. Tad nonākam uz mazas taciņas, kura met līkumu līkumus. Aptuveni pēc pusstundas nonākam nelielā mežinā, kur aizelsušās apstājamies.
Simona bezpalīdzīgi skatās te uz mani te uz Alisi.
“Te.” viņa aizelsusies saka. “Te viņai jābūt.” pēkšņi kaut kas man liek nomesties zemē un rakt dziļi, dziļi pazemē. Brīdi abas draudzenes stāv apjukušas un tad Alise ar savām spēcīgajām ķepām pievienojas rakšanā. Pēc aptuveni desmit minūtēm rokas saskaras ar cietu virsmu un kloķi.
“Lūka.” saku un parauju kloķi. Lūka iečīkstas un atveras. Iekāpju pēc neilga lidojuma iekrītu sūnās. Paripoju nedaudz malā, jo tūlīt šeit pat jāpiezemējas vai nu Alisesi vai arī Simonai. Pieceļos kājās un nopētu apkārtni. Visapkārt šim sūnu pleķim atrodas gara nokaltusi zāle un saule šeit cepina. Gribu, lai šis būtu tikai sapnis, taču tā nav.
“Kur tālāk?” Alise jautā un es dodos taisni un tad sāku skriet, diemžēl, pati īsti nezinot uz kurieni skrienu. Apstājos un sažmiedzu acis, lai varētu paskatīties tālumā un tur arī ieraugu Mekliju, taču kaut kas man liek saprast, ka viņa nav tāda kā parasti.
“Mēs iesim?” ievaicājas alise un nedzudz pastiepjas, lai redzētu pāri garajai zālei.
“Varam.” saku un nedzudz bailīgi uzlūkoju Simonu, kura cenšas noslēpt bailes, taču es nezinu to īsto nolūku. Lēni dodamies uz priekšu ar vien tuvāk un tuvāk meklijai un, jo tuvāk mēs viņai pietuvojamies, jo mani pārņem ar vien lielākas un lielākas bailes dēļ Meklijas, kas nezinu kā taču kaut kā ir mainījusies. Kad meitene beidzot mūs ierauga Simona apmetas meitenei ap kaklu un klusi iespiedzas, taču draudzene tiek nogrūsta no Meklijas kakla un palidināta malā. Negribas ticēt, ka to izdarīja meklija, taču diemžēl tā ir. Meitene pamet savus matus uz kreiso sānu un nikni ielūkojas man acīs.
“Ko tev vajag?” meitene jautā stingrā balsī. Simona pieceļas kājās un nedaudz sagrījļojas, bet Alise nekustīga guļ zvēra veidolā man blakus un garajā zālē nemaz nav redzama. Uzmetu Meklijai īgnu skatienu un cenšos iekļūt meitenes domās, taču neveiksmīgi.
“Meklij.” Simona bargi uzsauc meitenei, taču viņa pat nepakustās. “Ja tā tad tā. Neesmu jau neprofesionāle.” uzmetu īsu, jautājošu skatienu draudzenei, taču atbildi nesaņemu.
“Un ko tad tu darīsi?” nevīžīgi Meklija vaicā un paskatās Simonas virzienā.
“Tad redzēsi.” Simona saka un noslēpumaini pasmaida, taču Meklijas ļaunais smaid liek man bailēs noskurināties.
“Ja izdosies izdīvot.” Meklija saka un pēkšņi izgaist.
