local-stats-pixel

Mēness asaru pērle.19. nodaļa.6

 26  0

Sveiki!

Klāt arī nākošā daļa manam darbiņam.

Atvainojos par kļūdām!:)

Ceru, ka patiks....

Es biju strupceļā, taču centos neizmainīt savu sejas izteiksmi. Zombiji piegājam an draudīgi tuvu un ez uzšāvus kokā, pret, kuru biju atspiedusies. Cīņai bija jāsākas un šī bija uz dzīvību vai nāvi. Viens zombijs atkāpās pāris soļus atpakaļ un es zināju ka viņš nolauzīs koku tāpēc pārlēcu uz citu koku, tad uz vēl citu un vēl citu. Es nolēcu no pēdējā koka un atrado pļavā. Es nedrīkstēju viņus vest uz pusi, kur atrodas cilvēki. Tas bija pārāk apdraudoši. Es sagaidīju viņus izskrienam no meža un metos bēgt, taču es netiku ne cik tālu un uzdūros virsū vēl kādam zombijam. Es atkāpos un tas centās mani sagūstīt. Klāt arī bija tie trīs un es izveicīgi lēkāju ārā no viņu nagiem. Es lēnām sāku piekust, taču man vajadzēja, man vajadzēja enerģiju un to es varēju dabūt tikai un vienīgi no savām asarām. Es pēdējo reizi augstu palēcos un sāku raudāt. Mana enerģija vairojās daudz un ļoti ātri. Pēdējā brīdī atvēru acisun noripoju lejā pa pakalnu līdz atsitos pret koku. Man sāka birt sāpju asaras, taču es piecēlos kājās un noskandinēju sev:

“Tu esi vienīgā, kas spēj saprast maģiju. Šī ir tava pērle un tev tā jāaizstāv līdz tu mirsi.” Zombiji atkal bija klāt, tikai tagad jau lielākā sastāvā, bet pērli es izmatošu tikai tad, kad vairs tiešām nebūs iespēju. Es sažņaudzu dūres – viens pret vismaz 10 nav godīgi, taču lai notiek, kas notikdams. Šoreiz es neriskēju dēļ sevis. Zombiji jau bija mani aplenkuši un es ar sparu triecos vienā iekšā, nogrūzdama to no kājām un metos skrējienā, jaunā skrējienā. Tad es apstājos pie kādas upes. Tā laikam bijja viņu teitorijas robeža, bet varbūt arī nē. Dzirdēju ātrus un smagus soļus un tas protams bija zombiju bars. Mazliet nodrebinājos un metos nākošajā skrējienā. Šoreiz nogāzu gar zemi vismaz trīs zombijus, taču man nebija laika skatīties atpakaļ. Tikusi drošā attālumā mazliet atvilku elpu. Pietiek blēdīties. Jāsākas cīņai īstai cīņai. Dzirdēju sev aiz muguras klusus soļus un apmetos rinķī. Tas bija kārtējais zombijs, man šķiet, ka viņi tūlīt uzdzīs man nelabumu. Viņš grasījās man uzbrukt, taču es viņam situ ar dūrēm un ne jau ar parastām. Plaukstēs sažmiegtas man stāvēja zibens strēles. Skaļi ievaidoties zombijs bija gar zemi un es viņam kārtīgi iespēru. Pagriezusies atpakaļ atkal redzēju zombijus. Šoreiz viņi uzbruka man pirmie, taču viņus paralizēja zibens, tas bija mans lielākais ierocis.

“Ir laiks.” viens no zombijiem skaļi iekliedzās un visi matās man virsū. Dažus pa gabalu aizlidināja vējš, dažus sadauzīja zibens, daži sasala ledusklucī, taču ar to nepietika visiem un jo vairāk spējas es izmantoju, jo mazāk enerģijas man palika. Nebiju pamanījusi viena zombija uzbrukumu un es nokritu zemē. Man sāpēja un es ļāvos dažām asarām. Ātri izvairījos no zombija sitiena un pieslējos kājās. Savos prāta plauktos atradu kādu baisu vārdu un liku to lietā nezinādama, kas tas ir. Tā bija zemestrīce. Pati knapi turējos pie zemes, bet daudzi lidoja pa gaisu. Es bēgu un, jo tālāk es bēgu, jo stiprāka zemestrīce kļuva. Beidzot es apstājos un līdz ar mani zemestrīce, taču tas neapstādināja zombiju uzbrukumu. Lai gan viņu tagad bija mazāk, tie nepadevās un to es zināju. Es atspiedos pret akmeni un atvilku elpu. Es biju nogurusi un tagad labprāt gulētu, taču es nevarēju to atļauties. Man bija jāturpina cīnīties un cita varianta nebija. Es nevarēju vienkārši uzdurties uz kociņa un ļaut lai mani apēd. Man ir jādodas cīņā pat ja viņi to gaida. Man vienalga, kāds ir zombiju plēns, bet mans plāns ir cīnīties, cīnīties un vēlreiz cīnīties.

Drosmīgi devos augša pa kalnu un sapratu, ka viņi laikam ir pazaudējuši manas pēdas. Tas varētu būt izdevīgi un es varētu aizbēgt mājas, taču es zinu, ka viņi mani atradīs un es nevēlējos, lai atrod mani nesagatavotu. Es zināju, ka man ir jāpaliek šeit, es nedrīkstēju doties prom. Atskanēja skaļš rēciens un es sapratu, ka esmu pamanīta. Aizvēru acis un dziļi nopūtos. Cīņa atsākās un šoreiz es biju vēl vājāka. Tagad pretinieki skrēja pa vienam, lai mani novājētu un jāsaka viņiem tas izdevās. Es pašabzinīgi iznīcināju katru uzbrucēju, taču mani spēki izsīka. Es jutu, ka drīz es vairs nespēšu cīnīties, taču zombiji bija palikuši vēl ļoti daudz. Un katrs no tiem bija ar vien spēcīgās, taču es ar vien vājāka.

Kāds no zombijiem spēcīgi ietriecās manī un es saļimu us zemes. Ar pēdējiem maniem spēkiem dažus prom aizlidināja vējš, taču vairāk es neko nespēju un pēdējais ko es izdarīju bija iekliegšanās. Sapratu, ka mans izmisums un sāpes ļauj laikapstākļiem vaļu un tā bija mana pēdējā cerība, kas varēja viņus uzveikt, taču es zināju, ka tā nenotiks...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000

taalaak =]

 2  0 atbildēt

Šis ir vienīgais stāsts (no tā saraksta kuru lasu) kurš iejot orģināllitertūrā mani vienmēr gaida. Paldies tev! Gaidīšu nākamo emotion

 2  0 atbildēt

Ahh, nākošo....

 2  0 atbildēt