Sveiki!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Alise tagad sēdēja cietumā un es nolēmu doties mājup, taču man ceļ aizšķēršoja Jaojols un viņa vīri.
“Sveiki.” es sasveicinājos un katram nopietni ieskatījos acīs.
“Kā tu nokļuvi šeit, kā tu zināji ceļu?” Jaojols man prasīja un es biju strupceļā man bija izvēle meli, patiesība vai arī bēgt. Tad es saņēmos un pastāstīju visu sākot no tā notikumu, kad sapnī redzēju, ka jāglābj Meklija. Visu, kas notika pirms tam vienkārši noklusēju. Ne Jaojols ne kāds no viņa vīriem man neko neteica.
“Tā es varētu tev piedāvāt tiešām palikt bez atmiņām.” viņš sacīja “Taču tagad daudzi izbēg un ja nu atkal uzbruks tu tā pat būsi klāt.” es gribēju mājās, tāpēc atvadījos un devos prom, taču pa ceļam mani ieraudzīja Meklija.
“Tu atkal te?” viņa jautāja.
“Jā, atvedu Alisi.” es atbildēju.
“Kādu Alisi?” meitene, laikam viņu pazina citā vārdā.
“To izbēgušo zvēru un pietam tajā pasaulē viņa centās atņemt man manu draudzeni tad nu es nolēmu, ka visiem būs labāk, ja viņa sēdēs, kur jāsēž. Un vēl viņas brālis gribēja meiteni satikt, tā kā...” paskaidroju un Meklija pamāja ar galvu. Viņa laikam meklēja vārdus un pamanīju, ka viņa skatās uz mežu un jautājums no viņas mutes iznāca vienkāršs :
“Kur ir Bleko?” es aizvēru acis un koncentrējos. Tur arī viņš bija manā pasaulē, bet Meklija to nedrīkstēja zināt.
“Es nezinu.” atbildēju.
“Pēdējā laikā viņš ir kļuvis gluži dīvains.” meitene domīgi novilka un es viņu apskāvu, jo zināju, cik slikti viņa jutās.
“Droši vien aizgājis mdībās.” es teicu.
“Medībās?” meitene pārprasīja.
“Jā daudzi zvēri tā dara nomedī sev pārtiku.” es paskaidroju un manī atskanēja krakšķis. Es vairs nekontrolēju sevi un savus vārdus. No manas mutes iznāca :
“Man tagad jājiet.” un es metos skrējienā, lai gan nezināju, kur. Es apstājos pie lielas pļavas un pamanīju četrus zēnus. Viens bija Deivs un tos trīs es nepamanīju. Sapratu, ka esmu asūtīta šeit, lai novērstu nelaimi. Viņš gribēja pārvērsties un , lai zēns justu manu klātbūtni, liku viņiem gandrīz nokrist, jo ne lietus, krusa, sniegs, pērkons viņus neatturētu. Vēl vienīgi zibens, taču tas bija pārāk bīztams. Ātri iejaucos zēna domās:
`Nemaz necenties.` draudēju un zēns paskatījās uz manu pusi. Viņš bija nikns ļoti nikns, jo ātri apdullināja zēnus un skrēja ūrp uz manu pusi. Es iemetos iekšā mežā un viņš man pakaļ.
“Nomierinies.” es kliedzu, lai gan jutu bailes. Visu laiku traucēju viņa domas, lai Devs nespētu pārvērsties. Viņš grasījās man uzbrukt, tā pat vien, taču es to nedrīkstēju pieļaut un višš sagriezās vēja virpulī un nokrita zemē. Bezsamaņa. Man vajadzēja ūdeni un šinī gadījumā tas bija lietus. Deivs sāka klepot, taču zēns izskatījās, ka vēl nav beidzis dusmoties. Vinš pieslējās kājās.
“Tev nekas nekait?” neduadz bailīgi un nedaudz uztraukusies viņam jautāju.
“Nē.” viņš teica.
“Kas notika?” es jautāju, taču atbildi nesaņēmu. Es necentos jautāt vēlreiz.
“Paldies.” viņš pēc ilgāka klusuma brīža teica. Šoreiz neatbildēju es, jo izdzirdēju balsis.
“Ej projām.” es teicu un ieskatījos zēna acīs un viņš aizskrēja.
“Es tam murmulim sadošu pa purnu.” viens no puišiem teica.
“Vispirms atrodi viņu.” norca otrs puisis. Es biju atspiedusies pret koku un lūkojos uz zēniem. Beidzot kāds mani pamanīja un visi trīs pienāca man klāt, taču viņi nebija tik stulbi, kā man šķita.
“Hmm.” viens puisis teica “Un kas tu tāda būtu?” es neatbildēju tikai mēmi klusēju. Atskanēja ļauni smiekli no zēnu mutēm.
“Pabaidīsim viņu, ko?” kāds no visiem trijiem ņirgājoties teica. Un manā priekšā parādījās trīs zombiji. Es zināju, ka neviens man to nav stāstījis, taču es zināju, ka šie zombiji ir senu senie Mēness pērles zagļi. Tātad es nedrīkstēju izmantot pērles, ne par kādu cenu. Labāk tad pat mirt.
Viņi ļauni ierūcās un kārtīgi appētija mani. Es joprojām stāvēju atspiedusies pret koku nesatricināmā mierā. Tad viens no viņiem ierēcās neierastā tonī itkā būtu atradis dārgumu. Un tad es sapratu, viņi bijaatraduši mani. Mani un man piederēja Mēness pērle. Es apjēdzu, ja miršu tad viņi dabūs pērli un, kas notiks tālāk to nu gan es nezināju. Viens bija skaidrs. Mani ielenca zombiji un tagad mani gaidīja nāves briesmas, taču man bija jācīnas...
