Sveikiņi!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Šī saruna mani šokēja, nē pat vairāk nekā šokēja! Alise vienā reizē vienā sarunā centās izgaiņāt mani no Denīzes draudzeņu saraksta. Un es vēl šai uzticējos, taču es nevarēju to pieļaut.
“Hei!” es uzsaucu un dusmas vai plīda laukā no manas mutes. Abas meitenes paskatījās manā virzienā izbrīna pilnēm acīm. Gandrīz valdījos nepalaist kādu zibens strēli. Es piegāju viņām klāt un vēl joprojām dusmīga ieskatījos viņas acīs.
“Denīz, man ar Alisi jāparunā divatā.” es teicu, taču Denīze netakāpās un man bija skaidrs, ka Alise viņu jau paspējusi iespaidot.
“Nu paldies.” es teicu Alisei un pēdējo reizi uzmetu skatienu draudzenei “Nekad nebiju domājusi, ka būtu izvēlējusies viņu.” manās acīs sariesās asaras un es metos skriet mājup. Tas bija tik nožēlojami! Kā es varēju izlaist no rokām ārā meiteni, kura bija mana draudzene jau vairāk nekā piecus gadus. Es muļķe! Tiklīdz tiku mājās metos uz savu istabu nekam nepievērstdama uzmanību. Manas acis bija pilnas ar asarām, taču es negribēju raudāt spilvenā es vispār negribēju raudāt. Paskatījos pa logu un sapratu, ka līst, taču man nebija noskaņojuma neko mainīt tā pat bija labi. Beidzot saņēmos un devos lejā uz virtuvi, tur mamma gatavoja brokastis.
“Kas šorīt notika?” viņa jautāja un tad es viņai istāstīju, ka devos uz parku, jo nenāca miegs un vārdu sakot visu, kas notika, taču, kas notika pierms tam kad es nonācu parkā es gan nestāstīju. Es paēdu un mamma jau taisījās uz darbu. Drīz es paliku viena pilnīgi viena. Es apsēdos uz trepēm un pierāvu kājas sev klāt. Centos iegrimt domās, taču mani iztraucēja skaļš durvju zvans. Tā bija Denīze. Es nostājos durvīs un atkal uzlūkoju viņu. Meitene skatījās uz mani lūdzošām acīm, taču nespēja neko pateikt.Arī viņas kaklā bija iestrēdzis kamols. Tad es noriju siekalas un izmocīju:
“Nāc iekšā.” meitene pārkāpa pāri slieksnim un tad pienāca viņas kārta ko teikt.
“Tas bija negodīgi no tavas puses. Nekad nebiju domājusi, ka tu varētu būt tik nejauka.” šie vārdi man iedūrās dziļi sirdī un es vēlējos, lai tas būtu sapnis, taču tā bijarealitāte. Es vēlreiz noriju siekalas un meklēju pareizos vārdus.
“Es domāju, ka mēs esam draudznes.” izgrūdu. Denīze sastinga šo viņa nebija gaidījusi.
“Un vai tad nē?” viņa jautāja un es paraustīju plecus.
“Taču es zinu, ka Alise šā vai tā panāks savu vēlmi.” es teicu skumju pilnā balsī.
“Ko tad?” draudzene jautāja un es izbrīnīti paskatījos uz viņu. Mēmi jautādama – Tu nezini? Un par atbildi meitene papurināja galvu tad es ievilku elpu un izstāstīju visu, ko es domāju, taču manā sirdī vēl joprojām bija iedūrušies šie vārdi – Nekad nebiju domājusi, ka tu vari būt tik nejauka.
“Ko darām?” es centos jautāt pēc iespējas priecīgākā balsī.
“Nezinu, laiks man ir līdz desmitiem.” meitene atbildēja.
“Kāpēc tu tik agri šeit atbrauci?” es klusi jāutāju.
“Tāpēc, ka Alise gribēja, lai es atbraucu.” draudzene atbildēja skaļā un skaidrā balsī.
“Lūk vēl viens pierādījums. Alise negribēja, lai mēs satiekamies un, tāpēc lika tev braukt agri no rīta.” es mierīgi secināju.
“Ja? Un kapēc tad mēs gājām uz parku, kur tu mani varētu ieraudzīt?” neticīgi Denīze man pajutāja.
“Tāpēc, ka viņa zināja, ja es jūs abas ieraudzīšu man gribēs mesties cīņā, kur varēsim kārtīgi izplūkties par tevi.” es noskaldīju un tiktiko sadzirdāmi piebildu:
“Taču viņa zaudētu.”
“Un kapēc tu tā domā?” izrādās draudzene bija sadzirdējusi.
“Es nedomāju es zinu.” es teicu. “Jo ar laiku es kļūtu vēl dusmīgāka. Cīņa ilgtu līdz tam brīdim, kad es pazaudētu kontroli. Un tad...” es aklusu, tālāk es nedrīkstēju teikt, ne par kādu cenu.
“Un tad?” Denīze jautāja un stingri skatījās manās acīs. `Kā lai tagad es izlokos?` es sev domās jautāju un man nebija adbilžu nevienas, taču īstenību teikt ir pārāk riskanti, ja jau pat mamma nezin.
“To nevienam citam nezināt.” es beidzot skaļi un konkrēti noteicu, taču domās klusu, klusu piemetināju `Vienīgi Deivam.`.
“Kapēc nezināt?” draudzene neatlaidās.
“Redzi, ir lietas, kuras nav jāzin pat labākajai draudzenei un mammai, kur no vēl runāt par pārējiem.” es teicu un jutu ka iekšēji vāros, taču, lai sevi savaldītu es izlēmu, ka būtu nepieciešamas lielas lietus gāzes. Denīzi lietus novērsa un viņa piegāja pie tuvākā loga.
“Atkal.” viņa norūca....
Es pamāju ar roku un autobuss sāka kustēties uz priekšu. Es biju laimīga, ka izrunājos ar draudzeni un tagad viņa atkal bija mana, taču manī joprojām iekšā sēdēja mans noslēpums – pērle. Un tad es atcerējos, ka četross man jādodas ciemos. Es devos uz māju un sakārtoju savu istabu, kura bija mazliet nekārtīga. Tagad mna gribējās ēst un es devos uz virtuvi, pēc tam nākšu sameklēt, ko vilkt. Un tā arī bija.
Es iespēru soli maģiskajā pasaulē un liku soli pie soļa. Mani māca uztraukums. Tad aiz manas muguras kaut kas nikni ierūcās, tas nevarēja būt Bleko. Es ātri apmetos rinķī un ieraudzīju...
