Sveikiņi!
Klāt arī nākošā daļa manam darbiņam!
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Galīgi piekususi atgriezos mājās un metos uz savu istabu gulēt. Sapnī redzēju šausminošu ainu un Meklijas kliedzienu. Es jau sēdēju gultā un centos saprast kas bija tas. Aizvēru acis un koncentrējos vairāk nekā visas citas reizes.`Meklija, Mēness meitene, Meklija..`sev domās saucu un man uzausa neskaidri saprotama aina, tur tiešām bijā kāds dīvains zvērs. Saģērbos cik vien ātri varēju, izkāpu ārā pa balkonu un metos skrējienā. Gandrīz vai bez enerģijas ieskrēju Mēness zemē, kur tā atjaunojās uz meklēju, kur atrodas meklija un zvērs. Viņš centās iekost meitenei, taču viņu malā patrieca briesmīga zibens strēle. Es izmetos no slēptuves. Pieskrēju pie Meklijas un aplūkoju viņu. Bez bailēm viņai nekas nekaitēja.
“Sim..” meitene iesāka, taču es viņu pārtraucu pieliktdama pirkstu pie meitenes lūpām. Zvērs atdzīvojās un nikni ierūcās. Viss ko es varāju darīt, lai pasargātu mekliju, bija cīnīties. Viņš lēca, taču es izstiepu roku un ļāvu, lai no tās ārā islīd vājš zibens. Zvērs iekaucās un nokrita zemē. Miris viņš nevarēja būt.
“Kas viņš ir?” par plecu jautāju.
“Izbēgušais.” Meklija atbildēja “”Šis ten izbēga no cietuma.” es pamāju ar galvu un zvērs pieslējās kājās. Viņš izskatījās nožēlojami, taču tas mani nesatrauca. Es ieurbos viņa skatienā un redzēju tikai tukšumu. Ļaunu tukšumu. Zvērs atņirdza zobus un šoreiz klusi ierūcās. Viņš pieplaka pie zemes un nāca uz manu pusi. Es zināju, ko viņš darīs -leks, tāpēc es viņam uzkliedzu :
“Nemaz nemeiģini.” taču zvērs neaatkāpās. “Labi, kā vēlies.”
“Man viņu atstāt dzīvu vai kā?” jautāju, bet Meklija neko neatbildēja. Es ieņēmu aizsargpozīciju un arī ierūcos gluži kā viņš. Zvērs apstājās un no izbrīna nezināja ko darīt. Tad mēs abi izdzirdējām sardzi un zvērs gribāja bēgt, taču viņu zemē nogrūda stipra vēja pūsma. Iēņēmu pozīciju, lai viņš nespētu aizbēgt un gaidīju, kas notiks. Tad cik sapratu zvērs padevās, jo uztūļājās augšā uz divām kjām. Viņs lēnām kļuva par cilvēku. Tagad viņš izskatījās vēl trakāk. Puisim bija melni mati, brūnas acis un viņa ķermenis bija zilumos. Tad sapratu, ka viņš bēgs, taču es pacēlu roku un naidīgi teicu :
“Ja bēgsi, tev sāpēs. Un šādā veidolā tev ļoti sāpēs.” puiša acīs parādījās bailes. Viņš nezināja, ko darīt un viņam bija tikai divas izvēles. Pirmā bija padoties un nokļūt cietumā. Otrā bija meiģināt bēgt, vēl vairāk savainot sevi un tā pat nokļūt cietumā. Zēns laikam izvēlējās pirmo, jo uzgrieva man muguru un pacēla rokas, taču es savu roku nenolaidu. Puisis rūca, nikni rūca, taču neko nedarīja. Viņam laikam bija bail. Tad sardze viņu noķēra, sasēja un aizveda projām. Meklija pieskrēja man klāt un apkampa mani.
“Tagad tu man visu izstāstīsi.” Meklija iesaucās. “Kā tu..” es meiteni pārtraucu.
“Ne tagad.” es teicu un uzliku viņai roku uz pleca. “Tagad man jājiet, bet es atnākšu šodien četros, ja vien..” Meklija paskatījās uz mani neticības pilnām acīm.
“Tikai viens jautājums.” viņa klusi teica “Tu tiešām atnāksi?”es zvērēju, man bija jāatnāk. Neiet nedrīkstēja. Tad es metos skrējienā mājup. Sakoncentrējos, lai uzzinātu cik ir pulkstens. Bija nedaudz pēri sešim. Lai netiktu piķerta man bija tikai viena iespēja. Es ātri mainīju virzienu un izskrēju uz ceļa. Tad es devos parka virzienā un nonākot parkā dzirdēju suni, kas protams bija Lebijs. Taču es pamanīju vēl vienu personu, kas nebija ne Lebijs, ne Alise. Šo cilvēku es pazinu labāk par visiem. Tā bija mana labākā draudzene - Denīze, taču mani māca ļoti, ļoti nelāgas aizdomas. Es pilnīgi varēju likt galvu ķīlā, ka Alise gribēja satikties ar Denīzi tkai tādēļ, lai sajauktu manas un Denīzes draudzību. Lai gan kāds viņai no tā labums? Es saprastu, ja mēs visas dzīvotu vienā pilsētā, bet nesaprotu, kapēc tagad, kpēc tā un ko tad es Alisei esmu nodarījusi? Es paslēpos aiz krūma un beidzot spēju sadzirdēt vārdus, kas nāca no abu meiteņu mutēm.
