Sveikiņi!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks!
Mājās atnācu nedaudz pēc desmitiem. Biju mazliet nogurusi un mute gandrīz vai sausa. Mazliet sāpēja kāja, jo es biju piekususi.
“Tu jau mājās?” mamma jautāja, kad es apsēdos dzīvojamā istabā uz dīvāna un estikai pamāju ar galvu.
“Neizskaties gan tu īpaši labi.” viņa teica un nopētīja mani.
“Nu, beidz es tāda esmu pēc visām ballītēm.” taisnojos.
“Kā gāja?” mamma jautāja. Es ievilku elpu un sāku stāstīt:
“Labi. Bijām peldēties, spēlējām visādas spēles, dejojām, Atkal gājām peldēties, ēdām, sēdējām pie datora, izklaidējāmies, skatijāmies dažas filmas, rijām un ko tik vēl nedarījām.” mamma neko neteica un es uzkāpu augšā uz savu istabu. Pārģērbos un piesēdos pie datora. Mūziku klausījos austiņās, jo mammai nepatika mūzika un kur nu vēl tāda skaļuma, kāda man patika...
Piecēlos ap deviņiem. Virtuvē bija zīmīte no mammas:
Piecos obligāti esi mājās, brauksim pirkt mantas skolai.
“Ak, tu šausmas!” es noelsos, jo galīgi biju aizmirsusi, ka pirmais septembris būs pēc mazliet vairāk nekā nedēļas. Paēdu un izveidoju skolai vajadzīgo mantu sarakstu, lai neko neaizmirstu. Pēkšņi man sagribējās saldējumu, tapēc nācās doties uz veikalu. Kamēr gāju uz veikalu man gar acīm nozipsnīja Deiva seja. Tātad viņš ir kaut, kur šeit pat, taču centos pārāk galvu par to nelauzīt. Un veikalā es tiešām sastapu Deivu, viņš stāvēja pie riekstiņiem un kaut ko domāja, lai zēnu pārāk neiztraucētu es viņu uzrunāju domās :
`Ko tādu meklē?` un devs gandrīz salēcās.
`Beidz, taču mani biedēt! ` viņš teica un apgriezās rinķī. Es zēnam uzsmaidīju un tad jautāju vēlreiz šoreiz tikai balsī :
“Ko meklē?”
“Nezinu” viņš atbildēja, taču es sajutu melus.
“Nemelo.” es teicu, lai gan šie vārdi paši izbira no mutes, jo es neko tādu nedomāju “Piedod. Es tā nedomāju, to teica, kas tāds, kas neesmu es.” zēns neko neteica, tikai nopētija mani. Tad viņš paķēra riekstu paciņu un devās uz kases pusi. Es aši paķērusaldējumu un tiku rindā aiz viņa. Viņš noteikti bija dusmīgs, taču kad redzēju viņa seju tā neizskatījās. Izgājām no veikala un es viņam jautāju :
“Uz mājām vai mājām?”
“Ļoti sakarīgi.” Deivs pasmējās. “Kļūšu par dīvaino cilvēku.” es pamāju ar galvu. Un tad jutu siltas lietus piles.
“Ko vēl ne.” zēns norūca un es paskatījos uz viņu.
`Nepatīk?` šoriez jautāju domās.
`Tu pie lietus esi vainīga, ja?` un es papurināju galvu. Tad es samiedzu acis un savās domās nomurmināju `Asklerobno.`.
“Ko?” Deivs skaļi iesaucās un es sarāvos. Lietus pārstēja līt un atkal uzspīdēja saulīte “Ko tu teici?”
“Buramvārdus.” es čukstēju un pieliku pirkstu pie lūpām. Kādu laiku mēs gājām klusēdami un tad Deivs klusi teica:
“Ja tu rīt satiksi vecos un šie tev prasīs, kā tu atcerējies ceļu nepiemini mani, ja nē es vairs nedrīkstēšu dzīvot vispār.”
“Tu..tu..gribi teikt, j-ja vi-ņii uzzinā-ās, ka ssatikos ar tevi šie t-te-tevi... ” mans izbrīns bija liels un es nežēlīgi stostījos. “tevi nog-galinās?” un zēns pamāja ar galvu, taču vēl piebilda :
“Jo viņi domās, ka es biju tas, kurš tev parādija ceļu uz Mēness zemi.” un es aizvēru acis, man gribējās raudāt. Tad atkal sāka līt lietus un ducināt pērkons. Es sapratu, ka tas ir dēļ manām emocijām.
“Tas nu ir par trāku.” es noteicu un domās atkal noskandināju to pašu vārdu ko iepriekš.
“Kas? Kas ir par traku?” Deivs bija nesaprašanā.
`Laikapstākļi mainās pat no manām emocijām.` domās noteicu, lai to nedzird svešas ausis. `Vai tu vienmēr uz Mēness zemi ej pa to ceļu?`
`Nē. Es varu no jeb kuras vietas ar domu spēku nokļūt tur. Tikai un vienīgi Mēness zemē, nekur citur.`
“Labi man jājiet.” viņš teica un pamāja man ar roku. Es arī viņam pamāju. Un devos mājās. Pulkstens bija tikai pusē vienpadmit, taču amn bija garlaicīgi. Es ieslēdzu savu MP3 pleijeri un klausījos dziesmas austiņās līdz aizmigu. Piecēlos pusē vienos un devos uz virtuvi, jo mans vēders to pieprasīja...
Pieci pienāca ātri, pat ļoti ātri. Mēs braucām uz pilsētu, kur gadu no gada esam pirkušas man skolas mantas, jo kāmamma saka – Tajos veikalos ir vislabākās preces. - Un tur nu man jāpiekrīt, it sevišķi par sporta preču veikalu. Tajā pārdeva vislabākos apavus, kādus es vien savā mūžā esmu nēsājusi. Mamma apstājās uz stāvlaukuma un sacīja:
“Sapņotāja, mēs esam klāt.” lai gan es nesapņoju, pat ne kārtīgi aizdomājos, taču nevēlos strīdēties...
