Sveikiņi!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Piecēlos, kad pulkstens rādīja pusē deviņi un man visneraksturīgākais ir tas, ka es tagad ceļos bez modinātāja. Un tādā gadījumā man telefons neizlādējas tik ātri...
Nedaudz pāri divpadsmitiem biju jau gandrīz kārrība, taču ballīte bija tikai vienos. Mammas krājumos sameklēju lilu dāvanu maisu, kur ielikt `mazo` bumbiņu. No mājas izgāju ātrāk nekā vajadzēja, jo vienkārši vairs nespēju nosēdēt uz vietas. Redzēju kā viens zēns ar dāvanu rokā dodas parka virzienā un man bija skaidrs, ka arī viņš dodas pie Alises, jo izskatās pēc mūsu vienaudža. Tad es lēnā solī sāku doties parka virzienā, taču kājas pašas sāka iet nedaudz ātrāk.
Vārtiņi, aks veda uz Alises māju bija vaļā. Lebijs sēdēja ķēdē, par to es nešubījos. Suns rja, taču visi viņu ignorēja. Pie durvīm mani sagaidīja Alise.
“Trešā.” viņa noteica un es sapratu, ka viņa skaita viesus. Tad ar vienu rokas mājienu viņa parādīja, kurp jādodas. To es arī būtu noteikusi pēc balsīm. Iegāju lielā istabā, kur jau atradās trīs cilvēki. Viena, kā es nopratu bija Alises mazā māsa, jo arī viņai bija tumši mati. Otra bija meitene, kuru es nepazinu. Viņai bija gari, gaiši brūni mati un tumšas acis. Tur pat netālu sēdēja zēns, kurš man lika mazliet padomāt viņam bija mati, kas man atgādināja zeltainu krāsu un viņam bija pelēcīgas. Arī seja man šķita pazīstama un redzēta. Es apsēdos uz benķa un kārtīgāk aplūkoju telpu. Mazā meitene man atnesa dzimšanas dienas cepurīti. Tādu pašu kā bija viņai pašai un tiem abim, taču vienīgi Alises māsai tā bija galvā. `Interesanti, ko gan tagad dara Bleko?` es sav domās jautāju un aizvēru acis, lai spētu koncentrēties. `Bleko, Bleko, Bleko.` es sav domās teicu un man parādījās priekšā aina, kur zēns sēdēja uz krēsla pie loga ar cepurīti rokās.
Es atvēru acis un redzēju, ka tā ir realitāte. Es viņam viegli uzsmaidīju, jo zināju, kas viņš ir. Es nolēmu pameiģināt sarunāties ar viņu domās.
`Čau.` es teicu un zēns satrūkās es pasmaidīju. `Paskaties ārā pa logu. ` un sekoju viņa skatienam.
`Kāpēc? Un kas pie velna tu esi?` es saņēmu jautājumu un balsi es pazinu. Tad es pasmaidīju vēlreiz.
`Es tikai gribēju pārbaudīt vai tas esi tu.` atbildēju. `Un tu mani pazīsti.`
`Tātad Simona.` viņš atbildēja un paskatījās uz mani.
`Tieši tā.` es attraucu. Zēns man uzsmaidīja, taču varēja saprast, ka viņš ir nedaudz bēdīgs.
`Kas?` es vaicāju.
`Žēl, ka es tevi satieku ne Meklija.` viņš atbildēja.
`Ak, jā. Kādreiz būs jāaiziet ciemos.` pēc šiem vārdiem zēns iepleta acis es paskatījos uz meiteni istabas stūrī. Viņa bija ierakusies telefonā.
`C- Ciemmos?` viņš jautāja, taču es sapratu vienu, ka mūsu balss domu sarunās nemainās no garastāvokļa.
`Man teica, ka es neatcerēšos ne ceļu, ne notikumus, taču atmiņas ir spožas.`
`Tu joko?` un es papurināju galvu un istabā ienāca divas meitenes. Vienai no viņām bija īsi rudi mati, bet otrai tie vispār bija nokrāsoti sarkani.
“Čau.” viņām uzsaucameitene stūrī un viņas abas devās uz turieni.
“Un kas ir tā tur?” rudmate jautāja un norādija uz mani.
“Simona.” es atbildēju un gribēju noskaidrot kā sauc viņas, taču virs katras meitenes parādījā viņas vārds. Es paskatījos uz Bleko. Viņš vispār skatījās pa logu. Tātad tā biju es. Rudmates vārds bija Endija, sarkanmates -Patrīcija, bet trešo meiteni sauca Maija. Tad vārdi pazuda un istabā ienāca puisis..ēm.. mans kaimiņš. Viņš devās pie bleko un uzsita zēnam pa plecu. Viņi laikam bija draugi, taču es neticu, ka Bleko domājošo pasaulē sauc Bleko tāpēc viņam pajautāju :
`Kā tevi šeit sauc?`
`Blek..Deivs un tas ir` viņš ar acu zīlītēm norādīja uz zēnu viņam blakām` Andrejs. ` Tad istabā ieskrēja Alises māsa ar trim cepurītēm rokās. Katrs, kuram vēl tās nebija to saņēma. Parādījās arī Alises māsas vārds – Nikola.
“Tās ij āliek galvā.” viņa teica, kad iedeva Andrejam cepurīti. Tad negribīgi visi cepures uzvilka galvā.
“Gribētos gan man zināt kam šī ideja ināca prātā.” norūca Deivs, kad Alises māsa atkal aizgāja prom. Drīz atnāca vēl divi puiši un trīs meitenes. Viņi visi nāca kopā. Zēni apsēdās blakus Deivam un Andrejam un aizrautīgi sāka pļāpāt, bet visas trīs meitenes - Denīze, Tīna un Keita devās pie tām trim meitenēm. Istabā iesteidzās Nikola atkal ar savāmcepurēm rokās. Tad istabā ienāca meitene, kuru sauca Ilze un arī Alise.
“Ouč.” alise izdesa, kad bija ieraudzījusi cepurītes mums visiem galvā. Tiklīdz Ilze un Alise pati saņēma cepurītes, viņa glāba šo nejauko sitoāciju sakot :
“Tātad sāksim ar cepurīšu mīdīšanas sacensībām.” biju domājusi, ka Nikola protetēs, taču viņa bija pirmā, kura novilka cepurīti...
