Sveikiņi!
Klāt arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Es paskatījos uz savām rokām. Viss bija tā pat kā parasti vienīgi es jutu, iekšēji jutu, ka es zinu vairāk nekā man būtu jāzin.
“Vai astoņi skaitās vēls?” galvanais vīrs jautāja.
“Nūū, kā to ņem, itkā jā nav diez ko agrs nav.. Tu gribi teikt, ka pulkstens rāda astoņi?” es biju mazliet izbrīnīta. Tad es pieskrēju pie Meklijas un apskāvu viņu.
“Bija prieks iepzīties.” es teicu mazliet skumīgā balsī.
“Vari nauztraukties tu vairs neatcerēsies ceļu uz šejieni un notikumus, kas norisinājās šeit.” galvanais noteica.
“Ā!” es acerējos un sataustīju kabatā vēstuli, kuru paņēmu no Herongohas un iedevu to Meklijai. “Tā ir tava. “ es teicu, pagriezos un aizgāju. Pār vaigu man noritēja asara – skumju pilna asara. Tik skumji es nekad neesmu jutusies, taču es nedrīkstu sākt raudāt, tāpēc labāk izvēlos pārdomāt šodienu. Es iegrimu domās. Paga? Vai tad Jaojols neteica, ka es neatcerēšoties ne mistiskos notikumus ne ceļu atpakaļ. Es apmetos rinķīun palūkojos tālumā. Tad es nonācu uz ceļa un gāju pa to skatīdamās zemē. Tad es jutu kā sāk līt. Ar vien stiprāk un stiprāk.
“Varēja jau tagad nelīt.” es sev zem deguna noņurdēju un lietus pakāpeniski atkāpās. Es apstājos, kā? `Sauli un vieglu vēju.` es prātā sev noskandināju un jutu silto vējiņu. `Nu gan ātri.` es nodomāju un biju jau nonākusi pie mājas vārtiņiem. Es iegāju pa tiem pagalmā un pēc tam iegāju mājā.
“Tad beidzot tu esi mājās.” dzirdēju mammu saucam. Gribēju paskatīties pulkstenī, taču domas man teica, ka ir deviņi un divdesmit četras minūtes. Es paskatījos pulkstenī, tā arī bija un man tas likās dīvaini. Visticamāk es spēju redzēt, kas notiek citā vietā, tātad pēc būtības es esmu spējīga redzēt, kas notiek pie Meklijas neesot tur blakus.
“Kur tu biji?” manas domas iztraucēja mammas balss.
“Ēm..Eh..” es stostījos “Laikam šo to svarīgu es neesmu tev izstāstījusi.”
“Ko tad?” mamma jautāja. Tad es viņai izstāstīju par Mekliju par savām bijušajām spējām, bet vienu es atkal noklusēju – par savām jaunajām spējām. To es nevēlos stāstīt – nevienam. Mamma skatās uz mani tādu sejas izteiksmi it kā es būtu jukusi. Es aizveru acis un klusām noskaitu līdz desmit un tad es izmetos arā uz savu istabu. Nikni aizcērzdama durvis. Es iekrītu gultā un sāku raudāt. Pēc kādām divdesmit minūtēm noskaņojums uzlabojas. Es dodos lejā pa kāpnēm un nonāku virtuvē. Vakariņās šodien mamma uztaisījusi nav neko, tāpēc nācās rakāties pa ledusskapi. Durvīs es saskrējos ar mammu un viņai pateicu tikai vienu vārdu :
“Piedod.” un aizgāju. Es ieslēdzu datoru un sakārtoju atpakaļ skapī izgāztās drēbes. Tad es ieslēdzu mūziku un iegāju internetā...
Es piecēlos ap sešiem un nolēmu aiziet uz parku. Ceru, ka pēc nesenā atgadījuma Alise ies pastaigā ar Lebiju,jo man pirms viņas dzimšanas dienas ir jāpaspēj izsāstīt par to, ka es esmu parasts cilvēks, jo es nevēlos stāstīt par tām spējām, kuras man tagad ir. Alise bija parkā, taču viena un skumīga. Es klusām piegāju meitenei klāt un jautāju:
“Alis, kas noticis?” viņa uz mani paskatījās saraudātām acīm un izmocīja mazu smaidiņu.
“Nekas.” viņa klusi atbildēja.
“Kā nekas? Es taču redzu, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi.” es biju neatlaidīga.
“Tādas lietas citiem nestāsta.” Alise noteica un noslaucīja asaras. Es pamāju ar galvu un apsēdos viņai blakus uz soliņa. Viņa uz mani paskatījās izbtīnītām acīm.
“Kāpēc tu vairāk neko neprasi?” viņa jautāja.
“Pati gribēji.” es atbildēju un paskatījos tālumā.
“Alise.” es iesāku.
“Jā.” meitene atsaucās.
“Es, em..Atceries es tev stāstīju par tiem saviem acu brīnumiem. ” es izmocīju un meitene neko neteica taikai pamāja ar galvu. Tad es turpināju ar to pašu stāstu, ko stāstīju mammai.
“Tātad tu tagad esi parasts cilvēks?” dzirdēju apslēptu prieku. Es pamāju ar galvu un pasmaidīju. Arī Alise pasmaidīja. Alise man šo to pastāstīja par Lebiju un paziņoja, ka viņas ballītē Denīzes nebūs. Es nazināju, ko darīt priecāties vai arī nē.
