Sveikiņi!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Neesmu profesionāle!
Ceru, ka patiks...
Pavisam drīz parkā ieradās Alise un viņu ieraudzījis Lebijs centās bēgt, taču es viņu turēju. Par to suns nebija priecīgs un centās man iekost, tomēr viņam tas neizdevās un tikmēr, jau Lebijs tika iesiets pavadā.
“Paldies.” Alise pasmaidīja un tad nikni teica sunim “Mēs tev uzticējāmies, taču tu aizbēgi. Par laimi pagadījies tieši pie Simonas, bet nu tev būs jāsēž ķēdē.” suns iegaudojās un žēli paskatījās uz Alisi, taču viņa palika pie sava. Es paskatījos savā telefona pulkstenī un secināju, ka ir vairāk nekā septiņi no rīta. Es pamāju ar roku Alisei un aizskrēju. Mamma jau taisījās prom, kad es atgriezos mājās.
“Kur tad tu šodien kavējies?” viņa jautāja. Tad es īsumā pastāstīju par to kas notika iepriekš, bet to stāstu par Mēness Meiteni es noklusēju, lai gan sapratu, ka vajadzēja pastāstīt, jo galu galā šovakar taču man jājiet ciemos, bet tagad es biju nogurusi un man nežēlīgi gribējās gulēt. Es sapratu tikai vienu – Denīze nav vainojama par to, ka viņa neizstāstīja būtisku informāciju par manām acīm, jo visticamāk viņa pat neko tādu nenojauš...
Es piecēlos, kad pulkstens rādija gandrīz vienpadsmit. Nespēju beigt domāt par šo vakaru – Kas vēl notiks ar mani? Es ceru, ka man vairs nebūs mainīgās acukrāsas, jeb vispār dīvainības. Es ceru, ka Meklija saņems atpakaļ savas spējas un es atkal būšu parasta maitene un viss būs normāli. Tā bija mana cerība, bet tagad man gribējās ēst un es nolēmu uzcept kartupeļus un olu.
Pēc pusdienām izlēmu aiziet uz veikalu, jo nežēlīgi gribēju vaniļas – manu mīļāko saldējumu. Arā bija ļoti karsts. Es devos paceļu uz priekšu tad nodriezos pa kreisi un gāju pa trotuāru. Vēl bija jāizmet daži līkumiņi un es nonācu pie veikala. Populāra saldējuma veikala, vismaz tā teica Alise. Rindā stāvēja vēl tikai viena meitene. Viņai bija ļoti gari tumši brūni mati un viņa varēja būt nedaudz garāka par mani. Pēc tam es devos mājās un gandrīz ieskrēju stabā, jo biju noliekusi galvu. Es nevarēju sagaidīt vakaru un mani uztrauca jautājums – Kas ar mani notiks? Lai mazliet pakliedētu laiku izlēmu pasēdēt internetā. Protams atkal nācās atbildēt uz pāris vēstulēm...
Ap diviem man atkal sagribējās nedaudz ieēst, tāpēc devos uz virtuvi un atradu cepumus. Tad devos augšā uz savu istabu un uzliku skanēt jaunās dziesmas, kuru nesen nolādēju. Paņēmu grāmatu no plaukta un sāku lasīt. Kad nav pārāk ko darīt man pat patīk lasīt grāmatas. Patreiz es lasīju grāmatu par kādu mazu meiteni, kurai dzīvē nav īpaši pavaicies, tomēr neskatoties uz neveiksmēm savā dzīvē viņa spēj būt īpaša...
Grāmata bija izlasīta ap pieciem. Tad es pielīdu pie drēbju skapja un sāku meklēt ko vilkt. Atradu īsbikses un topiņu. Mati kā vienmēr bija brīvi un kājās uzvilku laiviņas. Varbūt neizskatījās diez ko stilīgi, bet man galvanais ir lai ir ērti. Uzrakstīju mammai zīmīti, ka mājās būšu vēlāk un paķēru mājas atslēgas. Aizslēdzu māju un atslēgas paliku zem akmeņa pie mājas. Tad devos uz Mēness māju. To vietu es tā vienkārši nosaucu...
