Sveikiņi!
Klāt arī turpinājums manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām! :)
Neesmu profesionāle.
Ceru, ka patiks...
Meitene paskatījās uz mani, taču nebeidza dziedāt. Kad viņa bija beigusi es pamāju viņai ar roku. Kad bijām tikušas atpakaļ kambarītī pa kuru gāju uz cietumu, es meitenei parādīju pērli un jautāju:
“Kas man ar viņu jādara?”
“Tev vajadzīga bedre.” Meklija teica.
“Bedri?” es pārjautāju un tad man iesāpējās roka. Es sapratu, tas bija mājiens - jārok bedre. Pietupos un sataustīju grīdu. Sāku ar nagiem skrāpēt to un kā par brīnumu man tas izdevās ātri un labi.
“Cik lielu?” es jautāju kad bija izveiousies pietiekoša bedre.
“Pietiks.” meitene atbildēja. “Tagad iemet bedrē to no visa spēka, mums pašām jāpaspēj aizbēgt no šejienes.” es sapratu, ka skrienu ātrāk par viņu tāpēc teicu:
“Jau skrien augšā pa kāpnēm” tikmēr es iemetu pērli bedrē no visa spēka un bēgu pati. Meklija bija tikusi līdz durvīm. Es paķēru viņas roku un izsitos cauri durvīm. Tad es vēl žigli paķēru rakstu par mekliju un mēs abas metāmies ārā pa durvīm. Tikko biju aizvērusi durvis un mēs jau abas lecām lejā atskanēja, kaut kas skaļš. Mēs iekritām zālē un man nedaudz sāpēja galva, taču es paskatījos uz Mekliju viņa sāpēs ievaidējās un tad es paskatījos uz māju – Herongohu. Tā bija pacēlusies no zemes un kļova ar vien apaļāka un apaļāka, līdz es vairs nespēju to saskatīt. Pēc neilga brīža mēness uzspīdēja uz vietas, kur vajadzētu atrasties pērlei un tad kā magnēts pievilka to sev klāt. Tad viņš iemirdzējās spožāk nekā parasti un Mēnass Meitene automātiski pieslējās kājās. Tad viņa apķērās man ap kaklu.
“Paldies!” viņa iespiedzās.
“Drīzāk paldies tev, ka aizdevi savas spējas.” es atbildēju.
“Ak, jā.” viņa sacīja. “Tev jāatnāk...” taču es meitenei neļāvu pateikt savu sakāmo un pieliku pirkstu pie viņas lūpām. Es dzirdēju kādu skaņu, kaut ko līdzīgu rūcienam. Tad no krūmiem parādījās kaķis, liels kaķis. Viņš rūca gluži kā suns un tas mani nedaudz baidīja.
“Bleko.” dzirdēju sev aiz muguras noelšamies meiteni. Radījums palūkojās uz mūsu pusi un zibens ātrumā bija klāt. Tad viņš nostājās uz divām kājām un pieņēma cilvēka veidolu. Tas bija puisis zeltainiem matiem un tādas pašas krāsas acīm kā Meklijai. Viņš apskāva meiteni un uzsmaidīja man.
“Paldies.” viņš noteica.
“Par ko tad?” es jautāju.
“Un tu vēl jautā?” viņš bija izbrīnīts. Es neko neteicu, tikai paraustīju plecus.
“Tagad man jājiet, savādāk mamma uztrauksies.” teicu.
“Atnāc šovakar sešos šeit pat.” Meklija ierunājās.
“Labi.” es teicu un aizgāju. Patiesībā skrēju, taču man nebija atrisināts viens jautājums – Cik ir pulkstens. Varēja būt nedaudz vairāk nekā pusē septiņi. Tātad, ja pasteigšos un parkā redzēšu Alisi, būs mammai pieņemeamie pusē septiņi. Bez elpas nonācu parkā, kaut kur es dzirdēju Lebiju un tad sapratu, ka viņš skrien šurp. Bet suns bija viens, bez Alises. Viņš apstājās un uzlūkoja mani. Es paskatījos apkārt un nedomāju, ka kaut kur tuvumā būtu Alise. Suns sāka riet, nikni riet.
“Lebij.” es teicu un ieskatījos viņam acīs. “Kur ir Alise?” Suns nereāģēja un man tas likās dīvaini. Es sataustīju savā kabatā telefonu un sapratu, ka pulksteni es varēju redzēt arī iepriekš. Uzmanīju, lai Lebijs nepazūd no mana redzesloka un piezvanīju Alisei.
`Jā.` dzirdēju, ka meitene uztraucas.
`Meklē suni?` centos būt mierīga.
`Jā. Tu zini, kur viņš ir?` viņa jautāja.
`Ja pasteigsies, tad sastapsi parkā.` es teicu un Alise pārtrauca sarunu.
