Sveikiņi!
Klāt arī turpinājums manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Neesmu profesionāle.
Ceru, ka patiks...
Vēl kādu laiciņu man nācās doties uz priekšu un tad es ieraudzīju mazo dīķīti un mēnesi, kas apspīdēja ceļu uz māju. Lai gan patiesībā man nevajadzēja šo gaismu, man bija pašai savējā. Es vairākkārt apgāju apkārt māji un sapratu, ka tai ir divas izejas. Viena bija maza maza un es gribēju doties pa to, bet tad izdzirdēju balssis, tāpēc nolēmu doties pie lielajām durvīm. Tur viss bija kluss. Es iesitu ar dūri pa durvīm un ielēcu krūmos nekā nebija, ne skaņas. Es saņēmos un iegāju mājā. Man nācās vērt daudz durvis, kuras kļuva ar vien mazākas un mazākas. Lai tiktu ārā pa pēdējām durvīm man nācās rāpot. Telpa, kurā es iegāju bija tumša, taču man tas netraucēja. Šis bija mazs kambarītis ar pāris kastēm un pretī bija vēl vienas durvis. Blakus durvīm bija apgāzusies kāda kaste un no tās ārā bija izbirušas vēstules. Es pašēmu kādu vēstuli un izlasīju, tad paņēmu nākošo un nākošo līdz es atradu vēstuli, kura man kaut ko nozīmēja. Manuprāt pat manas dīvainības jēgu.
Mēness meitene.
Sudraboti mati un melnas acis. Vārdā Meklija. Parasti dzied pilnmēnes naktī nesakarīgas dziesmas. Pat ieslodzījumā neliekas mierā. Aizturēta tādēļ, ka atrodas pārāk tuvu Herongohai un apdraud mūs.
`Ak, tā.` es nodomāju. Tātad tagad es vismaz zinu, kas man jāatrod. Meklija, jau pašam vārdam piemīt dīvainība un vēl sudraboti matu un melnas acis. Tagad arī zinu kā sauc šo māju, varbūt pat ciemu. Katrā ziņā man ir vienalga. Man ir jāatrod Meklija un ātri. Es sabāzu vēstules atpakaļ kastē un atradu lūku sev zem kājām. Tā būtu drošāk iet. Es nokāpu pa trepēm un sapratu, ka šeit arī ir tumšs. Kad kādu laiku es biju gājusi pa labirintiem izdzirdēju balsi, melodiju, vārdus. Tas noteikti nāca no Mēness meitenes mutes. Tad es atradu vietu, kur jāatrodas meitenei un pagaidīju līdz viņa beidz savu dziesmu.
“Meklij?” es klusi jautāju.
“Ko?” viņa jautāja, klusā balsī. “Kas tu esi? Un kā tu zini kas esmu es?”
“Esmu Simona.” Atbildēju un atvēru acis tumsa gar manām acīm pazuda un atkal es varēju redzēt visu labi.”Izlasīju.”
“Tu? Tu arī esi..Bet kā?” meitene bija izbrīnīta.
“To mēs varētu spriest vēlāk, bet tagad mums jālaižas.” es atcerējos par misiju. Meitene izvilka no kabatas lapiņu un caur resti padevato man. Es nesaprašanā paskatījos uz viņu.
“Kopš esmu iesprostota šjā būcenī man nav manu spēju.” meitene žēli sacija.
“Tātad es esmu tās ieguvusi, lai varētu atbrvot tevi.” secināju un tad ķēros pie lasīšanas, to es darīju klusi.
Simona!
Tu noteikti brīnīsies par to kā tev nekad iepriekš nav bijis, par savām spējām. Meklija, meitene, kura tev šo iedeva ir Mēness bērns. Viņas spējas mēs uzticējām tev, jo Mēness Meitene Meklija ir jāatbīvo, lai viņa spētu atkal būt pie mēness, taču lai nekas tāds neatkārtotos, tev jāiznīcina visa Herongoha, bet to tu vari izdarīt tikai ar viņas asaru pērli. Tev jāizmanto prāts un domu spēks, kas ar tevi ir līdzās., lai uzlaustu durvis, tev tās ir jāatver, kad viņa dzied, bet vispirms pērle. Dari to ātri! Esi piesardzīga...
Nebija laika pārdomām, bija jārīkojas, bet kā? Kā lai es dabūju to sasodīto pērli? Viņai jāraud, un tālāk? Manī ierunājās dobjā balss `Domas.` Un tad es sapratu man bija jādomā, lai Meklija raud. `Raudi Meklij, Mēness Meitene raudi, Mēness Meitene Meklija raudi. Raudi, raudi, raudi` es sev domās čukstēju. Un tad es palūkojos uz meiteni. Viņa raudāja, daudzas bija asaras, bet viena turējās uz meitenes skropstas savādāka nekā pārējās. Tā bija maza, balta, apaļa bumbiņa. Es prātīgi ieliku roku starp restēm un noņēmu no skropstas pērli, kura kļova lielāka, taču es viņu varēju turēt saujā.
“Meklij.”es uzrunāju meiteni, kura paskatījās uz mani. “Man vajag, lai tu dziedi to ko tu parasti dziedi.”
“Mēness dziesmu?” meitene jautāja un tad es izdzirdēju kaut ko nākam, taču par laimi meitene jau sāka dziedāt.
“Atkal gaudo.” cilvēki, kuri nāca šurp teica un pēc soļiem es dzirdēju, ka aizgāja. Tad es ķēros pie darba es uzliku roku uz slēdzenes un nočukstēju:
“Nebaidies.” tad es parāvu slēdzeni un tā klusi atsprāga vaļā. Tagad man atlika tikai vienkārši atvērt durvis un meitene bija brīva...
