Sveikiņi!
Arī nākošā daļiņa ir klāt.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Galvā jaucās nežēlīgi daudz domu,taču neviena nederēja par normālu atbildi. Līdz beidzot izdomāju, ka esmu apdvināta tā, ka šajā dzīvē man nav jāmelo. Un tagad, es tikia nezinu kā, mani kaut kas mocīs, līdz es aizmirsīšu ko nozīmē melot. Varbūt arī ir savādāk, tomēr es pieņēmu tā, kā es sapratu. Plūkojos uz savu tēlu spogulī, patreiz vēl izskatījos normāli, tikai es nezinu uz cik ilgu laiku. Kad mamma atgriezās mājās dīvainā kārtā viņa man neprasīja pilnīgi neko. Viņa drīzāk izskatījās nogurusi. Pēc vakariņām, kuru laikā es mammai paprasīju vai varēšu doties uz Alises balīti un tad devos gulēt, jo mani māca nogurums. Es piecēlos naktī, kad bija tumšs, taču es nevis pieradu pie tumsas, bet manu skatienu izgaismoja kaut kas gaišs un tas gaišums mainīja virzienu, tiklīdz to izdarīja manas acu zīlītes. Tas bija baisi, taču es nolēmu nebaidīties. Kad grasījos ieslēgt gaismu saskāros ar spoguli, kas atradās blakus slēdzim. Es spēju saskatīt savu tēlu. Viss bija kā parasti, taču manas acis, atkal izcēlās. Viņas bija baltas un izstaroja gaismu. Kas tāds nepiederējās pie garastāvokļa maiņas. Noteikti nē. Bet kaut kas bez acīm tāpat nebija labi. Manas kustības bija straujākas nekā parasti un man priekšā bija vēl viena mīkla, kas jāatmin. Bet ne tagad. Tagad es kā normāls cilvēks vēlos gulēt, lai gan man miegs man nenāca. Es aizvēru acis un manā priekšā parādījās neskaidra aina – Spožs mēness un meitene, kura iebridusi ūdenī. Aina pazuda. `Un kas bija tas?` es pati sev jautāju. Tad man galvā atskanēja blīkšķis un es pietrūkos sēdus. Gribēju ieslēgt naktslampiņu, taču tā neslēdzās. Man palika bail, ļoti bail. Dzirdēju ārā stipru vēju un lietuzgāzes. Palīdu zem segas un aizžmiedzu acis. Atkal parādījās mēness un meitene ūdenī, taču šai ainai bija arī turpinājums. Meitene dziedāja. Dziesmu, kuras meloija man likās dirdēta, bet tajā pašā brīdī nezināma. Ainava arī šķita tuva, bet otrā brīdī pilnīgi sveša. Tad dziesma apklusa un es beidzot varēju iemigt, taču ne ilgi. Ilgākais uz stundu. Es sapratu, ka šonakt gulēt nevarēšu, tāpēc devos pie loga, kur bija kaut cik gaišs uz balkona man iet negribējās. Arā spīdēja, mēness pilns un spožš. Tāds pats kā, pilnīgi tāds pats. Aizvēru acis cerēdama, ka ieraudzīšu mēnesi vēlreiz un tā bija, tad es atkal paskatījos uz mēnesi. Tagad es vairs nešaubījos. Tiaki kā? Kāpēc es esmu tā kurai jāatmin milijards mīklu bez kaut kādas palīdzības? Es izbraucu ar roku cauri matiem un nobirdināju vienu asaru. Tad man atkal galvā ieskanējās tā pati melodija, kuru es dzirdēju jau pirms tam. Es gribēju iziet ārā tikai kā? “ādā laikā es ārā no savas istabas nekur ndrīkstēju iet, neskaitot toaleti. Es izgāju uz balkona un pavēros apkārt. Man prātā iešāvās doma. Nolēkt.
“Nē, aizmirsti, tu to neka nedarīsi.” es murmināju cenzdamās aizgaiņāt vāru, kas sēdēja manās domās. Nolēkt. Es saspiedu galvu un palūkojos debesīs, tomēr šo vādu neapmānīt, nekā. Es centos elpot mierīgi, taču sirds dauzījās, kā negudra un galvā skanēja viens vienīgs vārds – Nolēkt.
“Es negribu, negribu lēkt, nekad.” es sev teicu. Tomēr rupjā balsī manās domās skanēja un skanēja nolēkt. Un tad es grasījos lēkt, taču apturēju sevi. Taču pēc brīža es padevos un es lēcu, bet par laimi pēdējā brīdī es pieķēros pie balkona malas un uzrāpos atpakaļ. Es ieskrēju istabā un aizvēru balkona durvis. Es atspiedos pret tām un ieliku seju savās rokās. `Nē.` es sev domās noteicu. Ierūcās dobjā balss, taču es vairs nedzirdēju šo vārdu,kas mani vajāja. Es ielīdu gultā un uzliku uz sejas segu. Es sāku domāt, par visu, kas ar mani notika. Tātad manas acis arī spīd tumsā un izgaismo man ceļu, kā arī viņām piemīt īpašs spēks, kurš vēl stāv neatminēts manā galvā. Es aizvēru acis un gluži kā filmu, kuru skatos jau nezkuro reizii, es skatījos un klausījos kā dzied meitene. Tad man galvā ieskanējās dobjā balss `Missija, tev ir missija.` tie bija vārdi, kas lika man klusītēm iespiegties. Un mans sapnis nebeidzās, kad meitene beidza dziedāt, kaut kas viņai uzbruka un sagūstīja. Šis nezināmaisviņu aizveda uz lielu zaļu koka māju. `tev viņa jāatbrīvo.` balss manā galvā teica.
`Bet kā?` es viņam jautāju.
`Pilnmēness naktī tev jājiekļūst tur iekšā.` viņš atbildēja.
`Un tagad, vai tagad jau ir par vēlu?` es bailēs jautāju.
`Uz balkona būs atbilde.` viņš domīgi noteica un es sapratu, ja prātā man vēl skanēs – Nolēkt tad nebūs par vēlu. Es izskrēju uz balkona un sadzirdēju to vārdu. Es vēl ieskrēju istabā lai sģērbtos un tad es lēcu, bez domāšanas. Beigu beigās es pieķēros pie balkona malas un aizrāpos pie caurulēm, kas gāja gar mājas sienu. Es tiku zemē un sapratu, ka doma nebija laba, jo kā lai es zinu, kur ir tā māja? `Mēness.` dobjā bals man noteica. Es sāku skriet pakaļ mēnesim un apstājos tikai tad, kad man vairs nebija elpas es pametu apkārt skatu un sapratu, ka jāskrien vēl.
