Sveikiņi!
Te arī turpinājums manam darbiņam, tagad jau ar nosaukumu. :) Šoreiz daļa mazliet īsāka sanākusi...
Atvainojos par kļūdām!
Neesmu profesonāle!
“Nu labi, mēs beidzot iesim?” Alise jautāja un mēs sākām iet. Lebijs skraidīja un pāris reizes mums abām apkārt aizskrēja, atgriezās, apskrēja apkārt un atkal projām. Mēs ar Alisi gājām pa Liepu un Bērzu aleju.
“Vienīgais ceļš kā tur tikt ir no parka. Agrāk varēja arī iet savādāku ceļu.” Alise stāstīja, bet es viņā īsti neklausījos mani piesaistīja šī ainava. Pašā galā pie horizonta līnijas bija ūdens pāri koku galotnēm spīdēja saule.
“Tikai savējie zina kā nonākt līdz šejienei, jo tik skaisti nav gandrīz nevienā plsētas vietā.” Alise stāstījauun es dzirdēju tikai reto vārdu.
“Tu vispār klausies?” viņa jautāja
“Man patīk..ēm nu labi pa pusei, bet kaut ko es dzirdēju.” negribēju melot, noteikti ne. Vismaz ne Alisei. Man bija jāsadzīvo ar savām acīm, jo es negribēju izlikties vēl dīvaināka nekā esmu. Mēs vēl kādu laiciņu gājām pa aleju un tad nonācām pie ezera vietā, kur man pavērās ļoti skaists skats.
“Cik daudz ūdens ir dziļākajā vietā?” jautāju.
“Man aptuveni līdz zodam.” Alise atbildēja, viņa bija nedaudz īsāka par mani. Attapos tikaipēc blīkšķa, kuru bija radījis Alises leciens ūdeni no laipas. Es izlēmu iebrist ūdenī, kā cilvēkim pienākas, bet Alise tikai meta kūlaņus ūdenī. Jāsaka es tā nemācēju.
“Esmu piedalījusies trijās sacensībās.” meitene man pavēstījā.
“Ou.” es iesaucos.
“Pirmajās biju kāda devītā vai desmitā. Otrajās piektā un trešajās, kuras notika pirms pusotras nedēļas dabūju trešo vietu.”
“Jā, tavi sasniegumi kāpjas.” es novilku.
“Un tu? Tavi hobiji, nodarbošanās?” viņa man jautājā un tad mēs sākām runāt par saviem sasniegumiem. Alise bija vienkārši jauka meitene. Tad es pajautāju, kas būšot balītē un man gandrīz aizrāvās elpa dzirdot Denīzes vārdu.
“Viņa nedzīvo šeit.” Alise paskaidroja.
“Es nepārklausījos?” pārjautāju “Denīze?”
“Tieši, tā, bet kas.”
“Viņa bija mana klasesbiedrene, ir mana labākā draudzene un galu galā gluži nejauka.”
“Kāpēc?” Meitene bija pārsteigta, tad es viņai izstāstīju par savām acīm un tad visu pārējo, ko derētu pastāstīt par Denīzi.
“Un tāpēc tu viņu ienīd?” Alise jautāja.
“Nē,kur nu.” es atbildēju, taču meitene domīgi paskatījās manī. Es nenovērsos, bet gan ļāvu Alisei skatīties, es zināju, ko viņa redz. Taču vien ar mainīgu acukrāsu nebija gana, man sāka sāpēt galva.
“Ei, kas ar tevi?” Alise uztraukusies jautāja. Es paraustīju plecus.
“Es labāk iešu mājās.” izmocīju un meitene pieteicās mani pavadīt. Knapi ievilkos mājās un tad metos uz gultu. Gulēju, kādas trīs stundas un tagad jutos tīri labi, tāpēc sāku domāt, kas bija tas...
