Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks....
Vārīgi atveru acis un ieraugu svešas meitenes tēlu. Šis svešums jaucas ar kaut ko pazīstamu, taču īsti nesaprotu ar ko. Meitenes lūpas kustās, taču viņas sakāmo es nedzirdu. Beidzot man izdodas sadzirdēt dīvainus vārdus, ļoti divainus vārdus, kas tomēr ir kaut kur dzirdēti. Strauji pieceļos sēdus un aplūkoju apkārtni, kas vēl nedaudz miglojas. Nedaudz tālāk ieraugu nekustīgi guļam vienu citu meiteni un saraucu uzacis.
`Šī laikam grib mani nogalināt.` nodomāju un pieslejos kājās. Nedaudz sareibst galva. `Man tagad nav jādomā par to cik es slikti jūtos, bet gan par to kā tikt prom no šīs briesmīgās vietas un meitenes.` taču ir par vēlu, jo viņa jau ir satvērusi manu roku, kuru starpā mirguļo kaut kas dzeltens. Cauri manīm izbrauc neaprakstāmas sajūtas un garām paslīd milijoniem dažādu ainu, kas atgādina man par manām atmiņām.
“Simona?” klusi jautāju un apstādinu atmiņu slaidu. Meitene, kas laikam ir Simona priecīgi nopūšas un pasmaida. Atmiņu ainas dodas uz priekšu un tikai tagad es saprotu, ko nozīmē guļošā meitene un kāpēc Simonai vajadzēja tā darīt. Klusi iespiedzos un apmetos draudzenei ap kaklu.
“Tu atkal mani izglābi.” saku un pasmaidu, taču mans smaids pazūd tik pat ātri kā uzradies līdz ieraugu mirušo Alisi.
“Kāpēc?” jautāju, bet atbildi nesaņemu.
“Neuztraucies.” draudzene mani mierina.”Viņa pamodīsies un viss būs labi tikai mums jābūt blakus.”
Ieslēdzu mūziku un atkrītu gultā. Garā diena skolā un skaidrošanās par notikumu ir pagājusi, taču ne pilnībā. Pēc pusstundas mājās pārradīsies mamma un sāksies otrā pratināšanas tūre. Vienīgais mājasdarbs mums ir matemātikā, jo skolotājam nekas cits kā mocīt skolēnus nekad nav padomā. Es ieskatos matemātikas grāmatā un saprotu, ka tik un tā netikšu galā ar šo uzdevumu, gan jau kāda iedos norakstīt. Dzirdu kā tiek atslēgtas durvis un mājā ienāk mamma.
“Denīze?” viņa sauc “Atnāc šurp.” Labi, ka atrodos gultā un vienkārši aizveru acis. Istabā ienāk mamma un noteikti apskata apkārtni.
“Ak, tu tāda.” viņa norūc un izslēdz istabā gaismu, kura bija palikusi ieslēgta. Atveru acis un paskatos griestos. Istabā valda gandrīz tumsa un es ieraugu sakustamies baltu ēnu. Tā nedzirdami tuvojas man, bet tāsa tuvošanos es saprotu pēc atrašanās vietas.
“Kas tu esi?” klusi jautāju un pēkšņi istabā ienāk mamma. Kāds gaismas stars iespīda arī šeit un ēna pazūd. Aizveru acis un tēloju, ka joprojām guļu.
“Man noteikti tikai izlikās.” viņa klusi nomurmina un aizver durvis. Ēna nu jau atrodas man pavisam blakus un es spēju saskatīt tā seju, taču nespēju saprast kam tā pieder. Runāt es nedrīkstu tātad paliek tikai un vienīgi...domas.
`Kas tu esi?` jautāju un par atbildi saņemu ēnas smaidu, taču priekš manis šī nav atbilde. Pēkšņi manā acu priekšā virs ēnas galvas parādās uzraksts `Andrejs`. Cenšos atcerēties kādu Andreju, taču prātā nenāk neviens, kas varētu līdzināties šim. Ēna jeb Andrejs nemitīgi skatās uz mani un smaida ar tik platu smaidu kādu es neesu redzējusi vesalu mūžību, taču šī seja un šis smeida liek man tīt atmiņu sen, sen atpakaļ.
`Nespēju iedomāties, ka šī ir tikai otrā reize.` Andrejs saka un es negribīgi ļauju bālajiem pirkstiem izbraukt cauri maniem matiem. Ieskatos viņam acīs un cenšos saprast vai es viņu pazīstu vai arī esmu tik liela muļķe, ka viņu vienkārši nepazīstu. Smaids pār ēnas lūpām pazūd un savelkas čokurā.
`Bija prieks tevi satikt.` saprotu, ka ēna jau atvadās no manis. `Es atnākšu aiznākošnakt.` atvadas man nekad nav patikušas un pār manu vaigu norit maza asariņa.
`Tieši tā pat kā pirmajā reizē.` Andrejs saka un noslauka manu asaru. Tad viņš vienkārši pazūd un ir jau par vēlu manam atmiņu uzplaiksnījumam..
++!