Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Ātrāk nevarēju ne uzrakstīt, ne ileikt, jo biju slima. :(
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
“Jūs tiešām tikai nojaušat?” sargas jautā nozkatīdamies puteklīšos, kas nobirst uz zemes. Es un Simona nopūšamies un uzlūkojam sargu un skolotājas, kuras arī gaida atbildi. Simona ar Deivu un Alisi saskatās. Viņi laikam domās pārmij īstos vārdus, bet es šinī īsto vārdu pārspiešanā nepiedalos, joman kā zombijam vienkārši nav tādu iespēju. Deivs skaļi noklepojas, kas nozīmē, ka viņi ir izdomājuši ko teiks. Alise paškiebj galvu un Simona ievelk dziļu elpu.
“Vispārībā nē.” viņa saka.
“Un ko tad jūs zināt?” direktore vaicā.
“Nu to ka tie tur bija zombiji.” Alise ātri atbild.
“To mēs zinām.” sargs norūc un aplūko Deivu. “Kas esat jūs?”
“Es esmu Deivs.” zēns saka. “Tas ir Ardo un tas Flikess jeb pareizāk sakot mēs esam Krobhiji. Šis nosaukums cēlies pateicoties senajiem ķīniešiem un viņu zvēru dārzam. Tajā vairāk nekā 50 gadus dzīvoja zvērs, kurš līdzinājās lācim, bet uzvedās kā lapsa. Viņš tika sapārots ar vēl vienu zvēru un izveidojāmies mēs. Ķīnieši izaudzēja tikai divas paaudzes mūsu senču līdz viņi bija spiesti pārvākties un atstāt savus zvērus vienus. Visi zvēri pamazām nomira tikai ne mūsu senči. Kādu dienu viņi izbēga un izveidoja savu pasauli, kurā nevarēja iekļūt neviens svešs tikai mēs. Pēc kāda laika atklājās, ka šeit atrodas vēl daži mūsu audzinātāji, taču viņus pieskatījām mēs Krobhoji nevis viņi mūs. Kā dāvanu daži saņēma spējas un mūsu teritorijā nevarēja iekļūt arī neviens cilvēks. Gāja laiks un mēs attīstījāmies un arī tagad mēs attīstāmies un attīstīsimies.” Deivs runāja bez kādām problēmāmām itkā nolasītu kādu Mēnesiešu vēstures grāmatas lappusi. Skolotāju skatieni liecina par pilnīgu apjukumu un pirmā atgūstas vēstures skolotāja.
“Ja tu mācītos vēsturi pie manis visu turpmāko un nākošo mācību gadu tev būtu nodrošināti desmitnieki.” skolotāja saka un cenšas nenoģībt, jo pirmo reizi saņem tik daudz precīzas un ātras informācijas par tālu pagātni no kāda skolnieka un pietam pati par to pilnīgi neko nezinot.
“Diemžēl es te nemācos un, ja arī mācītos, es atteiktos.” Deivs smejoties atbild. Lēnām no apjukuma atgūstas arī pārējie.
“Un kādas spējas jums ir?” sargs painteresējas.
“Jautājums bez atbildes.” Simona atbild.
“Tu esi viena no viņiem?” vēstures skolotāja jautā.
“Em..Nu ne īsti viena no viņiem, bet gandrīz viena no viņiem. Nu tā papusei jā un papusei tomēr nē.” draudzene sak un var redzēt, ka vēstures skolotājai šī atbile nepatīk.
“Tātad jā vai nē?” skolotāja prasa un jau atkal ir bargās skolotājas elementā.
“Viņa nē.” Alise atbild un es jūtos vissliktāk, jo neesmu patiekusi nevienu pusplēstu vārdiņu, bet no otras puses tas ir pat labi. Atskan zvans un es saviebjos.
“Tikai tagad beidzas pirmā stunda?” jautāju.
“Otrā stunda.” Direktore pārlabo un es nopūšos, taču šis ir īstais brīdis, lai vienkārši varētu aizet starpbrīdī. Uzmetu labākajai draudzenei skatienu, kas nozīmē, ka laiks pamest šejieni un kopā ar viņu, Alisi, Deivu, Ardo un Flikesu vienkārši aizejam projām. Cenšamies izvairīties no citiem skolēniem un skolotājiem un nonākt kādā klusākā vietā.
“Labi mēs pazūdam.” Deivs saka, kad atrodam neapdzīvotu stūrīti. “Skataties, ja kāds ko jautā neizpļurkstaties par daudz.” Tad viņš un abi zēni izgaist atstājot aiz sevis vien sudrabpelēkus putekļus.
“Kāpēc tu negāji?” jautāju.
“Mani atbrīvoja.” meitene saka un skumīgi pasmaida, jo noteikti atcerās briesmīgās domas galvā un sliktos darbus. Tad Alise klusi iekliedzas un piespiež galvu pie kakla arī es sajūtu sāpes no vietas, kur būtu jāatrodas zombiju zīmei. Simona neizpratnes pilnā skatienā vēro mūs abas.
“Kāds mūs iznīcina.” izdvešu un saļimstu uz grīdas. Alise jau sāpēs klusām vaid un vārtās pa zemi. Simona piemetas man klāt un sāk mani purināt.
“Nē. Lūdzu nemirsti! “ aina manā priekšā sāk migloties, sāpes sāk nenormāli žņaugt un tumsa apskauj gan mani, gan noteikti arī Alisi...
