Sveiki!:))
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Es pat aizmirsu, ka man jācīnas un saņēmu spēcīgu sitienu pa vēderu. Klusu iekliegdamās nokritu zemē un palidināju uzbrucēju tālāk. Es paraudzījos apkārt itkā kaut ko nebūtu sapratusi, taču redzēju viņu stāvam un pārlūkojam laukumu. Tur stāvēja Denīze! Kā zombijs, taču es viņu atpazinu tā pat. Pielēcu kājās un metos viņas virzienā, man bija vienalga vai mani nogalinās vai ne, vai man atņems pērli vai ne. Viņa zvērus vienkārši paņēma un pārlauza uz pusēm. Es vairāk nespēju uz to skatīties. Sažmiedzu dūres, kurās atradās zibens un ieskrējos. Ar visu spēku ietriecos Denīzē un viņa atsitās pret sienu. Šis zombijs jau sāka meklēt savu uzbrucēju un pamanīja arī, jo es stāvēju sakrustojusi savas rokas un skatījos uz viņu ar tādu naida skatienu, kā nekad agrāk nebiju skatījusies uz Denīzi. Lai gan patiesībā ši nebija Denīze, bet gan zombijs un man bija jācīnās, lai cik daudz tas prasītu. Taču pirms es paspēju kaut ko darīt Denīze pārvērtās atpakaļ par cilvēku un paskatījās uz mani lūdzošām acīm. Es gribēju tagad mesties pie viņas, bet pamanīju, ka bez kāda palīdzības nāksies mirt vismaz trim zvēriem. Nogāzu zombiju gar zemi, taču viņš atkal piecēlās un nāca virsū man.
“Zini, cik bagāts es kļūšu, ja dabūšu pērli.”zombijs teica un bakstīja mani ar saviem nagiem. Es sāku atkāpties.
“Tad dabū to.” nikni teicu un ieņēmu pozīciju “tikai varu tv teikt, ka nedabūsi ātrāk par to brīdi, kad es būšu zaudējusi.” pēkšņi zombijs pašķīda un pa gaisu palidoja pretīgās gļotas. Zombiji mazliet apstulba un mēs varējām mesties jaunā cīņā, taču mani kāds turēja aiz rokas un es pat neskatoties varēju galvot, ka tā ir Denīze. Un tā arī bija.
“Ko tu te dari?” neizpratnē viņa man jautāja.
“Tieši to pašu es varētu jautāt tev.” noburkšķēju.
“Es? Es esmu zombijs un man....” meitene aprāvās un ieskatījās man acīs. “Ak tad tas ir tavs noslēpums, kurš nav jāzina.”
“Bet man par to, ka tu esi zombijs nebija ne mazākās nojausmas.” noskaldīju. “pietam tik varens zombijs!” meitene beidzot atlaida manu roku un aizvēra acis.
“Piedod.” es klusi teicu “Bet, bet man ir jācīnās.” es paskatījos apkārt un smagi nopūtos.
“Pagaidi.” atskanēja izmisīgā Denīzes balss.
“MĒS PADODAMIES!” pēķšņi viņa skaļi nokliedzās un visi sastinga, arī es. “Ja nē es cīnīšos pret zombijiem.”
“Tu tā nedrīksti.” viens protestēja. ”Tu pievil cilti.” Denīze dusmās vai plīsa pušu un runātāju sašķaidīja gabalos. Tad viņa atgriezās.
“Kurš vēl ir pret mani?” viņa jautāja un neviens neko neteica. “Ļoti jauki.”
Visi atlikušie zombiji tagad zvērēja nekad vairs mūžā neuzbrukt Mēness zemei, bet mēs ar Denīzi, Deivu un visiem pārējiem devāmies prom. Ar vienu Denīzes rokas mējienu purvs izgaisa un aiz pēdējā, purvs atkal uzradās.
“Viņi var iet.” Denīze teica un uz pļavas parādījās kaut kas pelēcīgs. Tālāko es neredzēju. “Kam ir pērle?” es apstājos un jauāju:
“Vai tad tu nezini?” meitene apurināja galvu un mēs turpinājām iet.
“Man.” es klusi teicu.
“Ko?” meitene pārjautāja.
“Man.” šoreiz jau skaļāk atbildēju un meitene nomierinājās.
“Tas labi.” viņa teica un es pamanīju, ka ar meitene, kaut kas nav kārtībā.
“Kas ar tevi?” es jautāju un pēkšņi Denīze nokrita gar zemi.
