Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam, kuru vakardien man nebija laika ielikt.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Ieķeros Simonas rokā un cenšos nekliegt. Zāles grīdu rotā asiņu peļķes un beigti cilvēki. Iemirdzas neskaitāmas zombiju zīmes un sajūtu nelielas sāpes pakausī. Labajā stūrī bariņā salīduši izdzīvotāji.
“Baholkos.” Simona nočukst un es to pasaku domās. Gaiša zibens strēle pāršķel uz pusēm zombiju, kurš gribēja uzbrokt tam bariņam.
“Simona!” atskan sauciens. “Denīze!” tas nāk no Deiva mutes un neko nesakot abas metamies skrējienā pie viņiem.
“Deiv!” draudzene uzsaucu puisim, bet es visus kārtīgi nopētu. “Man vienalga, ko tu šeit dari, bet nav jēgas slēpties, ja nu vienīgi tu negribi, lai mēs mirstam.” Bez liekiem vārdiem Deivs nostājas uz visām četrām un nikni ierūcas pieņemdams zvēra izskatu. Klātesošajiem, neskaitot mani, Simonu un zombijus, atkaras žoklis.
“Šeit būs pārāk daudz brīnumu, lai jūs par visiem paspētu kārtīgi nobrīnīties.” saku.
“Den!” Simona iekliedas un es domās noskaldu buramvārdus. Zombijs man aiz muguras pašķīst un izmisīgie skatieni atkal pārtop brīnumu pilni. Simona man pastiepj savu plaukstu.
“Atceries, ka no tiem tu biji visstiprākā.” viņa saka un es neuzdrošinos uzdot vēl kādus jautājumus, jo draudzenes roka mani gaida. Ielieku savu plaukstu viņas plaukstā un aizžmiedzu acis. Cauri manīm izbrauc visvisādas sajūtas un es atkal atveru acis.
“Piedod. Citas izejas nebija.” meitene skumīgi saka, taču kaut kur dziļi iekšā redzu prieku. Piešauju roku pie pakauša un paskatos plaukstā, tur savā paskatā rotājas zombija esamības simbols. Metos skrējienā un sašķaidu vienu no zombijiem gabalos.
“Mērglis!” kliedzu un lēnām pārvēršos par zombiju. Zombiji pārsteigti uzlūko mani.
“Atkal?” viens no viņiem jautā un es paceļu galvu un sažņaudzu dūres. Sporta zālē ieskrien pāris skolas sargu. Zombijs jeb Remosks grib viņiem metties virsū, taču viņu iztraucē skaņa. Nez no kurienes uzrodas Meklija un daži zvēri, to starpā arī Alises brālis. Uzmetu skatienu meitenei, kura jau cieši sažņaugusi dūres un grasās mesties cīņā, taču viņai to neļauj pelēcīgs vairogs. Sargi stāv kā mieti galīgi apstulbuši un neziņā ko darīt. Visas avīzes būs pilnas ar šo notikumu, ja vien spēsim izdzīvot. Alise atmet pāris nepaklausīgas matu šķipsnas un cēliem soļiem dodas brāļa virzienā. Zēns iziet no bara un iet viņai pretī naidīgu, iznīcinošu skatienu un tomēr skumju pilniem soļiem.
“Man nāksies tevi iznīcināt, mās.” viņš nelolaizdams īgno skatienu no meitenes, kura jau pilnā kaklā sākusi smieties.
“Kurš nu gan to teiktu!” caur smiekliem Alise saka, naids meitenes sajā plūst pāri malām. Viņas brālis pārvēršas par zvēru un naidīgi ierūcas. Cenšos panākt, lai neviens neiejaucās. Alise grasās uzbrukt, taču pēdējā brīdī apstājās. Viņas rokas un kājas stāv stīvas un nemaz netaisās kustēties, lai kā gan to vēlētos Alise. Šoreiz arī viņu pārņem skumju vilnis un liek nožēlot viņai visu, ko ļaunu darījusi. Gan zombiji, gan sargi, gan zvēr gan visi pārējie stāv uz vietas un nekustās ieurbušies šinī brāļa un māsas strīdā, kas var būt uz dzīvību vai nāvi. Pēkšņi Alise palecas gaisā un zvērs paripo malā. Meitene atkal ir atguvusi savu zombija niknumu un uzmet skatienu savam brālim, kas nozīmē, ka cīņa turpinās. Neviens pat negrasās iejaukties un es arī nē. Alise un viņas brālis ieņem pozīcijas un ieskatās viens otram acīs. Alise izbrauc ar roku cauri matiem un metas uzbrukumā. Meitenes brālis apgāž viņu gar zemi un sāk nikni rūkt. Zēns veiksmīgi izvairās no pāris nēkošajiem uzbrukumiem, taču šinī reizē tiek nedaudz traumēts. Alisei par nožēlu viņš pat neiekaucas un neizrāda nekādas sāpju sajūtas. Netīšām ielienu Alises prātā un izdzirdu šaubas.
`Nē.` viņa sev saka. `Tas ir mans brālis. Mans stiprais un izturīgais brālis. Es nedrīkstu turpināt cīnīties zombiju labā, ja ir vieta, kur esmu gaidīta nevis tikai izmantota. Es nevaru cīnīties pret saimi, kur es nebiju tikai kārtējais puteklis. Tur mani mīlēja, tur es biju kaut kas no šīs pasaules, bet šeit...Kas es esmu zombiju pusē? Nekas. Un es netaisos cīnīties par neko.` beidzot man izdodas izlīst ārā no Alises domām. Meitenes sejas izteiksme mainās un viņa uz muguras sāk rāpot atpakaļ. Tadd Alise pieceļas kājās un paceļ rokas.
“Es padodos.” meitene saka un pamet skatienu apkārt. Beidzot visi sāk atgūties, arī es. Alise pieņem atpakaļ cilvēka veidolu.
“Tiešām esi par to pārliecināta?” klusi jautāju un uzlieku savu roku uz meitenes pleca. Alise sparīgi pamāj ar galvu un pirms esmu paspējusi ko teikt viņa iedod man savu roku. Aizveru acis un koncentrējos, lai izsūktu netīrās zombiju gļotas, lai atbrīvotu meiteni no zombija izskata, atmiņām un spējām, taču viens viņai paliks ilgi un tā ir zīme. Tiesa zombija izskatā kādu pazīt ir grūti un to devē par maskēšanos. Tikai nosaucot kādu vārdā kad viņš ir zombija izskatā var ieraudzīt viņa cilvēciskās pazīmes, kuras paliek uz visu zombija mūžu.
“Filip?” izdzirdu kādas klasesbiedrenes satraukto balsi un saprotu, ka šeit atnākuši vēl daži zombiji.
