Sveiki!
Šodien labi rakstās, tapēc nākošā nodaļa ir klāt.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Dziļi ieelpoju un paliku vienu kāju uz priekšu. Kāja iestiga un man palīdzēja vecmāmiņas pamācību grāmata “Sēņojot.” , kuru man uzdāvināja pirms trim gadiem. Purvu es pieveicu ātri un tagad manā priekšā slējās ēka, kurai priekšā durvīm bija vismaz trīs atslēgas. Ielavījos Deiva domās un liku viņam domāt par atmiņām kā viņi tika iekšā. Deivs atmiņa bija palicis tas, ka viņš tika iestūķēts skurstenī un atsities pret cietuma grīdu. Un tad viņš ticis iestumts aiz restēm. Tas bija tieši, tas ko man vajadzēja tikai tagad man bija jāizdomā kā tikt augšā. Nolēmu vienkārši kāpt, jo nekas labāks man prātā neienāca. Tad es sajutu vēju, kurš mani uznesa augšā. Drošibas labad nopētīju apkārtni un sapratu, ka bez manis nevienas citas dzīvas radības tuvumā nav. Apsēdos uz skursteņa malas, aizvēru acis, sažmiedzu dūres un lecu. Man nebija izpletņa, taču es nolaidos zemē lēnām, dēļ vēja. Atvēru acis un paskatījos apkārt. Neviena sarga nebija. Piegāju pie Meklijas restēm un klusām saucu viņu. Meitene piecēlās kājās un draudīgu skaienu pienāca pie restēm. Ieraugot mani viņa bez kādām skaņām jautāja man:
`Kā tu nokļuvi te?` es aizvēru acis un tad atkal tās atvēru.
`Iespējams, ka dēļ savas debīlās rīcības esmu ievārījusi pamatīgas ziepes mums visiem` domās satraukti atbildēju, taču zināju, ka Meklija dzirdēs vien manu balsi.
`Kas notiek?` mūsu domu sarunā iejaucās Jaojols.
`Es..` stostījos `Es atkal valdu pār pēli.` iestājās klusums un es esmu pārliecināta, ka to dzirdēja visi. Meklija satraukti uzlūkoja mani. Arī viņa nezināja priecāties vai dusmoties, lai gan es savi jau esmu nosodījusi simtiem reižu.
`Tas bija pat stulbākais lēmums, vai ne?` jautāju pārtrauktdama klusumu.
`Nē.` saņēmu stingru atbildi no kādas svešas balss. `Mūs nenoķēra dēļ tā, ka tu ieguvi pērli, bet gan dēļ tā...` runātājs ieturēja pauzi “tāpēc, ka daži no viņiem palika dzīvi un mēs nepspējām izveidot aizsargmūri.” Atkal iestājās klusums un es negaidīju, kas notiks tālāk, bet ķēros pie atbrīvošanas. Klusi, ar zibens palīdzību uzlaidu gaisā atslēgu pēc atslēgas. Atskanēja soļi, skaļi un smagi soļi. Tie protams piederēja zombijiem. Ātri uzspridzināju vēl kādas desmit atslēgas un vairāk laika man nepietika.
“Kas te notiek?” dobjā balsī jautāja zombiju bara jaunais boss, jo vecais zaudēja pirmajā cīņā. Tad viens no viņa kalpiem norādija uz mani.
“Ak, paskat, kas mums te ieradies!” ļaunā balsī vadonis teica. Es atkāpos. Bet ar mērķi tikt līdz durvīm un uzlaist gaisā atslēgu. Ar katru manu soli atpakaļ zombiji devās soli uz priekšu. Roka pieskārās kaut kam vēsam un es to saņēmu abās divās plaukstās.
`Nogaidi.` es domās teicu sev aiz muguras.
`TAGAD.` atskanēja pēkšņš bļāviens un es palēcu sānus. Momentā virsū zombiju bosam uzmetās un sāka plosīt zvērs. Kalpus, kuri gribēja uzbrukt es palidināju sāņus. Cīņa sākas un es sjutu pretīgu aromātu, taču sapratu, ka zvērs labi padarījis savu darbu, jo arī šis vadonis cīņā krita.
Sākās otrā cīņa, man jau trešā. Skanēja rupji un smalki kliedzieni, gan no manas puses, gan no pretējās. Cīņai īsti uzmanību nepievērsu, tikai svaidīju un dauzīju savus pretieniekus, jo neko citu kā cīnīties vai gulēt zemē beigtam nevarēja darīt. Zemē bija gan zilganzaļas gļotu peļķes, gan arī sarkanu asiņu peļķes. Savu dzīvi beiguši gulēja gan zombiji, gan zvēri, gan arī cilvēki.
Nedrīkstēja baidīties un kaut uz mirkli novērsties, jo pretinieki to vien gaida. Man sāka trūkt spēka un es nolīdu klusākā stūrī. Tur atradās trīs zombiji un es jau gribēju viņus iznīcināt, taču sapratu, ka ir iespējams šo to uzzināt. Zombiju valoda bija grūti saprotama, taču es viņu sapratu.
“Šodien vakarā viņa atbrauks un pieliks visus pie vietas.” viens no zombijiem teica.
“Jā, tas tik būs skats.” viens viņam piebalsoja. Kas ir tā viņa? Es sev prātā jautāju, taču atbildes nebija. Es piecēlos un devos atpakaļ uz kaujas laukumu un pēdējā brīdī palidināju kādu zombiju, kurš mocīja zvēru, kas laikam bija Alises brālis. Dzirdēju klusus soļus no muguras un strauji pagriezusies iesitu zombijam ar zibeni dūrē. Saskāros ar vienām zombija acīm. Tas man atgādināja par Denīzi. `Ak nē, es tagad nevaru par viņu domāt.` norūcu un iesitu vēl kādam zombijam. Gribēju mesties cīņā, taču mani iztraucēja skaļa balss, balss, kuru es pazinu labāk par labu...
