Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu kritiku un ieteikumus.
Ceru, ka patiks....
Pēc stundām man atkal seko mans `Cīņas mākslas` pulciņš. Šoreiz pirmā norunātajā vietā esmu es, jo Simonai vēl bija jāpaspēj uz mūzikas skolu. Nedaudz piekususi desmit minūtes pāri četriem ierodas Simona ar platu smaidu uz sejas.
`Tātad orientēšanās.` viņa paziņo. `Pirmais uzdevums tev būs jāatrod mani, bet vispirms mums jāizklīst.` es skrēju līdz man aptrūkās elpa. Aizvēru acis un sāku domāt par Simonu un aizvērtām acīm devos virzienā, kuru norādīja mana intuīcija. Simona viss nestāvēja uz vietas, taču es netaisos atpalikt un metu līkumu līkumus līdz beidzot viņai vairs nav kur bēgt.
`Iesākumam labi.` Simona saka `Tomēr centies atrast kādu atvērtām acīm, jo ja pēkšņi aizvērsi acis cīņā, iespējams zaudēsi. `
`Bet kā ir tad, ja pēkšņi kājas sāk iet pašai negribot?` jautāju.
`Tā ir labās pērles intuīcija.` draudzene atbild.
`Ir arī tāda sliktās pērles intuīcija?`
`Jā, taču to es pati vēl īsti neesmu atklājusi.`
`Kurš tev šīs gudrības iemācīja.? painteresējos un draudzene pasmaida, tad novēršas. Dziļi izelpo un tad saka:
`Neviens. Es iemācījos visu pati, taču tu...Tev nebūtu tāds spēks, jo pirmkārt šī tev ir..neīsta dzīve un otrkārt...` Simona ievelk elpu un sataisa skumju skatienu. `Tu...biji zom..zombi...Jo tu biji zombijs un tas ir patērējis daudz ko, taču ir arī daži ieguvumi, bet tagad turpināsim.` gandrīz stundu mēs skraidam pa mežu un es nostiprinu savas spējas. Mēs būtu pamācījušās vēl nedaudz, taču kļuva pārāk tumšs.
“Ar katru dienu ar vien vēlāk.” mamma man pārmet, bet es esmu pārāk piekususi, lai kaut ko atbildētu. Aizlavos uz vannasistabu un ātri nomazgājos. Izpiņķerēju no matiem lapas un skujas, kuras varētu likt mammai uzdot vēl jautājumus. Izpildu mājasdarbus un tad jau atkal atskan mammas sauciens - `Vakariņās.` Es vienmēr brīnos kā viņai izdodas beigt gatavot tieši tad, kad es beidzu mācīties vai darīt kaut ko citu ļoti svarīgu. Šoreiz mani sagaida makaroni un labi, ka tā, jo man ēst gribas nenormāli.
“Kā tad šodien gāja?” mamma jautā.
“Labi.” atbildu un knapi novaldos neizstāstīt kaut ko lieku.
“Ko iemācījies..em..tanī pulciņā.”
“Vēl jau neko īpašu.” saku “Patreiz jau neko īpašu nevaram mācīties. Rīt meiģināsim sevi aizstāvēt dabā.”
“Kaut kas traks!” mamma nobažījusies saka un es turpinu ēst. Pēc vakariņām dodos noskatīties savu iecienītāko filmu un pēc tās eju gulēt, jo grūta diena priekšā.
Izslēdzu modinātāju un negribīgi izkāpju no gultas. Dodos uz vannasizstabu, lai sakoptos. Izejot no tās sajūtu pankūku smaržu un aplaizos. Paņemu somu un dodos uz virtuvi. Izskatās, ka arī mamma drīz beigs cept un pievienosies brokastīm. Samaisu kafiju un uzlieku uz pankūkas zapti.
Ieeju skolā un iztukšoju skapītī savu somu. Pēkšņi man blakus nostājas Simona un es pasmaidu.
“Čau.” viņa saka.
“Čau.” es atbildu un palūkojos apkārt “Cik nepierasts, ka tu ar mani nesarunājies domās.”
“Man jau ar no sākuma bija mazliet nepierasts.” Simona uzsmaida. “Pirmais sports, ja?” es pamāju ar galvu un paņemu sportatērpu. Arī Simona paņem savējo un mēs ejam pārģērbties. Drīz vien abas esam kārtībā un saprotu cik labi jūtos tad, kad Simona atrodas man blakus. Lēnām, klusējot virzāmies uz sportazāles pusi.
“Eu.” es apstājos un ielūkojos Simonas zilajās acīs. “Tātad esam draudzenes?”
“Ja tu tā gribi.” Simona priecīgi saka un pasmaida. Es no laimes vairs nezinu kur likties, jo tagad man atkal būs draudzene. Tā draudzene, kurai ir jābūt manai draudzenei. Saprotu, ka arī Simona ir laimīga, taču abas laimīgas esam vien līdz brīdim, kad atveram sportazāles durvis...
