Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:))
Gaidu kritiku un ieteikumus.
Ceru, ka patiks.....
Vairs nevienā stundā nespēju normāli koncentrēties, jo tas ko izlasīju vēstulē man jauc visu galvu. Simona uz stundām neatnāca, bet teica, ka mani kaut kur gaidīšot. Kad es viņai paprasīju kur saņēmu atbildē smaidu un teikumu:
“Tur, kur tu radīji vietu.” gandrīz vai nokrītu no sola atceroties kā iznīcinu zombiju pasauli. Tas sāpes, bailes un reizē arī prieks. Un ta vien tikai tādēļ, ka blakus atradās Simona, meitene ar kuru draudzējos jau ļoti sen. Tētis, kad viņš vēl dzīvoja reālajā pasaulē radīja mums maģiju, kas neļāva vienai otru iznīcināt. Mamma nekad neticēja tēva gaišreģa spējām visu laiku domādama, ka tā ir vienkārši sagadīšanās, taču es viņam ticētu, jo viņš pareģoja gan man, gan Simona uz priekšu vairākus gadus. Atskan zvans un es tikai ātri pierakstu mājasdarbus.
`Nevajag.` dzirdu Simonas balsi domās .`Tev nebūs laika mācīties.`dodos uz skapīti, lai noliktu grāmatas. Aizeju līdz garderobei paņemt jaku un izmetos no skolas. Jau atkal es nevaldu pār savām kājām, tās skrien pašas.
“Sveika.” mani aptur Simona. “Pēc tās vēstules izlasīšanas es sapratu, ka jārīkojas steidzami un nav vairāk laika čammāties.”
“Ko?” es jautāju un ielūkojos draudzenes acīs.
“Tev ir pērle. Man ir tās kopija, bet tev nav ne mazākās nojausmas kā kaut ko izdarīt ar pērli. Vai ne tā?” es piekrītoši pamāju ar galvu un saprotu, ka sāksim mācīties kā pielietot pērli. Tas varētu būt diezgan interesanti.
“Tātad šodien tev jāiemācās runāt domās, jo bez runāšanas domās tu nespēsi pielietot nevienu spēju.” Simona saka. “Izklīdīsim pa mežu un centīsimies sarunāties. Es tevi dzirdēšu jebkur un mani tu arī dzirdēsi, jo esmu pieredzējusi.” Tad meitene pazūd mežā un es metos skrējienā. Cenšos uzrunāt Simonu, taču tas nesanāk.
`Kaut kas jau sanāk.` viņa mani uzmundrina.
`Labi. Un tev?` meitene atbild uz manu jautājumu, kuru pati es nedzirdu. Aptuveni stundu es sazinos ar Simonu pati neko nedzirdot. Drīz meitene jau atrodaas man blakus skaļi elsodama.
`Sazināties tu vari un tas ir pats pamats.` draudzene domās saka un pasmaida. `Bet, tu nedzirdi sevi un tas nozīmē, ka neviena burvestība no tevis laukā neiznāks.`
`Ko?` beidot izdzirdu pati sevi jautājam. `Hem. Man šķiet, ka varu gan.` nevaru pārtraukt priecāties.
`Ļoti labi.` viņa paslavē. `Atkal izklīdīsim, lai šo nostiprinātu.`
`Labi.` atbildu un aizskrienu. Skrienu un skrienu reizē kaut ko runājot ar Simonu. Šī diena ir pati labākā diena šajā mūžā. Tad es apstājos un atskatos atpakaļ.
`Sim, man šķiet, ka esmu apmaldījusies.` saku.
`Saglabā mieru.` meitene saka. `Tagad tev ir iespēja iemācīties vēl kaut ko no pērles. Aizver acis un koncentrējies. Izdomā, kur gribi nokļūt un ļaujies intuīcijai.` es aizveru acis un iedomājos to vietu, kur vēl nesen redzēju Simonu. Speru pāris lēnus soļus un tad sāku iet normāli. Iedomātajā vietā mani jau gaida Simona.
`Ka tu zināji, ka būsu te?` jautāju, bet atbildi nesaņemu.
`Šodien tu esi iemācījusies pietiekoši.` Draudzene saka.`Rīt varēsim nostiprināt redzēānu, kas notiek citur un orientēties mežā.` es pamāju ar galvu.
“Kur tu kavējies?” mamma jautā, kad pusē sešos atnāku mājās.
“Es pieteicos cīņas mākslai.” meloju. “Tagad vienmēr atgriezīšos mājās ap šādu laiku.” par laimi mamma neko nesaka un es dodos uz istabu.
`Bāc, es aizmirsu grāmatas skolā.` domās saku.
`To var nokārtot.` Simona jau atkal ir klāt manās domās.
`Kā?` jautāju.
`Iedomājies, ka tev uz galda ir grāmatas un domās izpildi mājasdarbus.` saņemu pamācību un ķeros klāt šim neparastajam uzdevumam.