Sveiki!
atvainojos, ka mans "tūlīt" ievilkās. Vienk. man nočakarējās dators...
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Neko nedomājot es izmetos ārā no mājas un pie vārtiņiem stāvēja, stāvēja, galīgi noplucis zombijs. Iespējams, ka viņš bija izdzīvojis. Ieraudzījis mani viņš pārlēca pāri sētai un pienāca man klāt.
“Es izdzīvoju, vienīgais.” viņš nikni teica. “Un tev nepaveicās, jo es gribu samaksu.”
“Kādu samaksu?” es jautāju “Jums taču tika..tev...” zombijs man pārtrauca.
“Ko es viens ar to bumbiņu darīšu?” viņš jautāja. “Tagad es gribu atriebties.” pār mani noskrēja šermuļi. Šis vārds `atriebību.` izskanēja no zombija mutes ar vislielāko naidu.
“Bet mums bija vienošanās, ne tā?” es skaļi jautāju.
“Tad nevajadzēja laist mūs gaisā.” viņš teica un satvēra mani. Es viņam iekodu un nokritu zemē. Zombijs man tuvojās un grasījās man sist. Tad viņā ietriecās sudrabota strēle un viņš palika stīvs.
“Novāc savas lempīgās ķetnas nost no manas draudzenes.” viņam uzkliedza Meklija un meitene arī pārlēca pāri sētai. Viņa piegāja man klāt.
“Tev nekas nekaiš?” viņa vaicāja un par atbildi es papurināju galvu. Zombijs atguvās no stīvuma un Meklija uzsāka cīņu. Es to negribēju.
“Tu uzveici gandrīz viņus visus, ļauj man vismaz tikt galā ar šo.” pēc pāris minūtēm viņš gulēja zemē beigts un viņa asinis bija zilganzaļas gļotas. Es novaibstījos un teicu:
“Mums laikam te jāsavāc.”
“Aizver acis.” meitene pavēlēju un es paklausīju. Atskanēja krakšķis. “Tagad vari atvēr.” viss bija tīrs un nevarēja pateikt, ka te kaut kas būtu noticis. Meitene atvadījās no manis un aizskrējā projām.
Otrdiena pagāji nemanot un es attapos treždienas rītā pulksten astoņos, kad mamma mani pamodināja. Lai sataisītos man bija gandrīz divas stundas laika...
Mēs piebraucām pie baltas, četrstāvīgas ēkas, kas tagad ir mana skola. Par laimi, skolas iekšpuse nebija tik šaušalīga kā ārpuse, taču mān tā tāpat nepatika...
Pēc pretīgas direktores runas no ceturtā stāva bija jāvelkas uz otro stāvu, kur atradās mana klase. Vismaz labi bija tas, ka viņa bija viena no tām klasēm, kura šovasar tikusi remontēta. Klasē mēs bijām 14 bērni un 8 no tām bija meitenes. Mūsu klases audzinātāja mums iedeva mācību grāmatas un tagad es sapratu, kāpēc mamma uzstāja, ka jāiegādājas laba soma. Šajā skolā skapīšu nebija. Tiku arī pie stundu saraksta un paskatoties vien uz rītdienas pirmo stundu man šķita, ka es nosprāgšu. Pirmā bija matemātika...
Tagad es sēžu istabā un mana gulta ir noklāta ar grāmatām. Negribīgi somā ielieku matemātiku un visas pārējās grāmatas, kas ir stundu sarakstā. No istabas stūra izvelku savu ģitāru, kura tur stāv jau ilgu laiku. Galu galā man rīt viņa būs arī jāspēlē. Visvairāk man interesē, kāds status man tiks piešķirts klasē...
“Aizveries.” nomurminu un izslēdzu modinātāju. Negribīgi izkāpju no gultas un dodos uz vannasistabu. Tagad ir pusē septiņi no rīta, bet skola sākas astoņos.
Izvelkos ārā no mājas un dodos uz skolu. Gandrīz katru gadu es lūk šādi dodos uz skolu, precizēsim, velkos.
“Hei.” mani iztraucē zēna balss, kura protams pieder Deivam.
“Čau.” es viņam atbildu.
“Pirmā matemātika?” viņš jautā un es pamāju ar galvu. “Forši.”
“Forši?” es pārjautāju itkā kaut ko nebūtu dzirdējusi pareizi.
“Mans mīļākais mācību priekšmets.” puisis paskaidro un man atveras mute. Gribu, ko teikt, bet tomēr pārdomāju.
Atskan zvans, kas liecina, ka sākusies stunda. Es sēžu vidējā rindā, pēdējā vietā kopā ar Endiju. Ar viņu bija interesanti un turklāt viņa kaut ko no matemātikas arī sajēdz. Visa matemātikas stunda pagāja atkārtojot visu, ko no pagājušā mācību gada...
