Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Šī drusku īsāka sanākusi nekā pārējās.
Atvainojos par kļūdām!:))
Gaidu kritiku un ieteikumus.
Ceru, ka patiks...
“Ko?” pārsteigti jautāju censtdamās saprast vai tas kāds joks.
“Tu joko?” parsteiguma pilnā balsī apvaicājas Alise.
“Nav nepieciešama pērle un otra dzīve?” Deivs pārvaicā un Simona pamāj ar galvu.
“Interesanti kā gan tu viņu dabūsi?” nicinoši jautāju.
“Tā pat kā atdevu.” Simona skaidri atbild.
“Diemžēl man tevi jāapbēdina.” saku. “Es tev viņu neatdošu.” Simona jau grasās ko teikt, taču viņai kājā iekožas Alise zvēra izskatā. Domāju, ka bijusī draudzene sāks kliegt, taču viā stāv tā pat kā stāvējusi.
“Klau, vai neizmantosi iespēju mani saspārdīt ar zibeni?” viņa jautā un es apjūku. Labprāt es iznīcinātu Simonu, taču kā, lai to izdara? Manu dusmīgu sejas izteiksmi pamana visi un tad es vienkārši aizeju neatskatīdamās. Acīs sariešās asaras un sāk līt.
“Šī raud.” dzirdu Simonu sakām, taču neviens viņai neatbild. Mājās atgriežos īsi pirms divpadsmitiem galīgi samirkusi. Dodos uz savu istabu pārģērbties.
Jūtu kā mamma mani modina augšā, taču es ne par ko negribu celties. Es negribu iet uz skolu un satikt Simonu. Pieceļos kad pulkstens rāda bez piecām deviņi ātri saģērbjos, paņemu somu un pabrokastoju. Izvelku no šķūnīša riteni un braucu uz skolu. Nedaudz smidzina, taču mani tas netraucē.
“Labrīt.” saku ienāktdama klasē.
“Kā redzi mēs rakstam pārbaudes darbu.” ģeogrāfijas skolotāja saka un es dodos uz savu vietu. Simonas kā par brīnumu skolā nav un es ķeros klāt pārbaudes darbam. Uzdevumi izrādās diezgan viegli un tikai tos izpildījusi sāku domāt kādēļ skolā nav Simonas. Atskan zvans un visi nodod darbus.
“Interesanti, jā, te jau vismaz desmit kļūdas redzu, o.” skolotāja saka uzmestdama aci katram pārbaudes darbam un katram ir savs komentārs. Dodos pie sava skapīša un izņemu matemātikas grāmatas. Dodos uz matemātikas klasi un uzmetu grāmatas uz sola. Pēkšņi man sagribas kaut ko garšīgu, tāpēc dodos uz bufeti, jo tur visā skolā var nopirkt vislētākos saldumus. Rinda kā parasti ir diezgan gara un man izdodas iešmaukties rindai pa vidu. Manu degunu apciemo dīvaina smaka, kuru es pazīstu. Tā nāk no meitenes, kas stāv man priekšā. Cauri biezajiem matiem man izdodas ieraudzīt lielu Z burtu asins krāsā. Saraucu uzacis un pielieku roku pie sava kakla. Paskatos plaukstā un tur ļoti viegli rotājas tas Z burts un viņam apkārt visādi melni ķinķēziņi. Zīmējums no manas rokas izgaist un tagad es saprotu kam šie pieder. Tas ir tetovējums no zombijiem. Tas nozīmē, ka tu esi zombijs. Es neesmu zobijs, bet zīme izgaist ļoti, ļoti ilgi. Cenšos nedusmoties, lai atkal dēļ manām emocijām netraumētu cilvēkus. Tomēr bez zīmes es pazīstu vēl kaut ko. Meitenes mati tie man liek atcerēties Alisi. Nē, tas nevar būt! Alise nevar būt zombijs!
“Alise?” es klusā balsī jautāju un meitene strauji pagriežas.
“Kas tik šeit mums neatrodas.” viņa saka greizā balsī.
“Bet es taču jūs...” teikumu es nepabeidzu, jo kāds man aizspiež ciet muti. Tā izrādās Simona.
“Tiekamies garajā starpbrīdī.” Alise saka un izstājas no rindas. Tad Simona mani parauj aiz rokas un izvelk no rindas.
“Tu, ko nākošā būtu mana kārta.” saku un cenšos atbrīvoties no meitenes tvēriena, taču tas ir pārāk stingrs.
“Tu, neko nesaproti.” viņa dusmīgi, bet klusi saka.
“Ko?” es jautāju un Simona dziļi ieelpo un izelpo. Tad meitene sāk rakāties pa kabatu un no tās izvelk ļoti saburzītu papīra lapu. Mans skatiens liecina to, ka es vispār neko nesaprotu. Simona saburzīto lapu pastiepj man pretī un gandrīz nesadzirdāmi saka:
“Tas ir no tava tēva.”
