Sveiki visiem!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus, atsauksmes un kritiku.
Ceru, ka patiks....
Izdezrusi tēju un paēdusi vakariņas ātri sataisos un mamma mani aizved pie ārsta. Tas paziņo, ka mana roka ir sadzijusi nepārspējami ātri un ģipsis man vairs nav vajadzīgs, taču tā pat jābūt vēl nedaudz prātīgai. Pasmaidu, jo zinu, ka, ja es būtu parasta meitene, nevis meitene, kurai sirds vietā ir kaut kāda maģiska lieta, man būtu jācieš vēl ilgs laiks turot roku ģipsī. Mamma izskatās patiešām izbrīnīt, ka ar mani viss ir kārtībā un izlaiž mani Uz Simonas mājas ielas un pati azbrauc kopā ar Maiku kaut kur.Soļoju mājās, jo tagad man, paši nezinot, kapēc tiešām gribas mājās. Klusi soļoju pa jau izgaismoto ielu un svilpoju kādu jautru meldiņu, taču mans jautrais un labais noskaņojums pazūd tiklīdz, kad sajūtu, ka neesu viena. Lai kas tas arī būtu, zinu, ka to nevajag izaicināt metoties skrējienā uz māju, tāpēc turpinu savu ceļu tieši tādā pašā gaitā tikai vairs nesvilpojot un ar satraukumu savā sirdī, kas nemaz nav īsta sirds. Pēkšņi man gar acīm noslīd masīva, melna ēna un es satrūkstos. Vai tā tiešām ir tā pati ēna, ko sastapu pusdienlaikā? Vai tā tiešām var būt? Vai viņiem tiešām vajadzēja mani? Nē ko es muldu! Ja tā ir, tad viņiem joprojām mani vajag. Noskurinos no nejaukās domas.
`Piedod, Denīz. Es tev nevaru palīdzēt.` izdzirdu domās tēva balsi. `Ja izdzīvosi, tad tā paliks tev, bet, ja ne tad...Es to atdošu brālim. Viņš to turēs sevī, bet, ja nu tu izdzīvosi viņš to tev atdos, bet es tam neticu.` sāku strauji elpot, jo nekad neesmu dzirdējusi tēvu tik izmisušu. Pēkšņi sajūtu stipras sāpes vietā, kur vajadzētu atrasties...Ak, nē! Pielieku pirkstus pie sava kakla un pārbraucu ar pirkstiem pār to. Tagad man nav kaklarotas, tas nozīmē un tētis nekad man to neatņemtu, ja nu vienīgi tiešām nedraudētu nekas briesmīgs. Sāku elsot un manu galvu pārņem panika. Atskan ļauni, skaļi smiekli un nākošajā mirklī es atrodos zemē un mani tur divi melni, gaisīgi nezvēri. Pēc mirkļa atbrīvoju sevi no gūsta ar zibens dūrēm, taču tklīdz es grasos celties kājās es atkal tieku nogrūsta zemē. Cenšos cīnīties, taču atceros tēta teikto un sakoncentrējos. Viņi grib pēri un es..Nē! Es nedrīkstu tā domāt! Es nedrīkstu tā vinkārši padoties cīņai nemaz niesāktai! Nē man ir jācīnās! UN es to darīšu, lai ko gan tas arī prasītu. Padoties! Tas ir pēdējais ko es darīšu, jo man priekšā ir cīņa, kuru ir iespējams uzvaēt, kaut gan iespēja ir pavisam neliela es nedrīkst tā vienkārši ņemt un padoties, jo ja padošos pašas gribā mani neviens neuzmodinās, nekas, pat ne simts tādu pērļu. Itin nekas. Izraujos no melno ēnu tvēriena un pielecu kājās. Es nedrīkstu zaudēt laiku, man jādarbojas, kamēr viņi ir apmulsuši. Raidu zibenīgu dūri savos gūstītājos un ar spalgu kliedzienu ti nokrīt zemē un melnās ēnas izgaist. Ļaujos cīņai pati īsti vairs neaptvertdama, ko daru.
*** ***
Viņa sēž uz dīvāna kājas cieši pie sevis pierāvusi un ar bailēm klausās mājas rīboņā. Viņa klausās kā šķind stikli un raustās lampa. Kaut kas nav tā kā tam vajadzētu būt, taču tā nav nekāda zemestrīce vai kas tamlīdzīgs. Tas drīzāk adgādina kādas nāvīgas briesmas, bet ne jau viņai, viņai nē. Simona saņem visu drosmi un pastiepj roku, lai paņemtu pulti un izslēgtu televizoru. Tad meitene izrāpjas no dīvana un sava ciešā tvēriena, lai paskatītos, kas notiek. Aina aiz loga ir pilnīgi mierīga un Simona sarauc uzacis.
“Viss ir kārtībā.” meitene sevi klusi mierina un dodas uz virtuvi, lai uzmeisterotu ēst, taču kaut kas tik un tā nav tā kā tam vajadzētu būt. Kaut kas liek Simonas sirdij nemierīgi dunēt. Uzvilkusi mēteli, zābakus, cepuri, cimdus un šalli, viņa izlemj doties pie Denīzes, jo viņa taču ir meitenes labākā draudzene un viņu sapratīs, uzklausīs un spēs dot padomu. Ārā, kā izrādās, nemaz tik auksts nav, kā Simona bija iztēlojusies. Meitene novelk cimdus un paslēpj tos mēteļa dziļajās kabatās. Vieglais vējiņš purina meitenes matus, kura tiko kā uzsākusi lēnu, nesteidzīgu un pārdomu pilnu ceļu pie savas labākās draudzenes.
*** ***
Jūtu, ka mana enerģija lēnām sāk pazust, bet nezvēri tikai nāk un nāk. Aizveru acis un sāku strauji elpot, taču kā izrādās tas nav pats labākais variants.
