local-stats-pixel

Mēness asaru pērle 2.28. nodaļa2

Sveiki visiem!:))

Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka kādu laiciņu neliku, jo man vienkārši bija uznācis slinkums rakstīt.

Atvainojos par kļūdām!:)

Gaidu ieteikumus, atsauksmes un kritiku.

Ceru, ka patiks....

Pēkšņi ēdnīca ieslīgst tumsā un tiek iedegtas vairākas telefona gaismiņas. Kaut kas man neļauj tā pat kā visiem pārējiem skriet un pamest ēdnīcu, kaut kas man liek palikt sava vietā un nekustēties. Tikai pēc brīža saprotu, ka arī manas draudzenes ir nolēmušas palikt. Izvelku no kabatas savu telefonu un ieslēdzu tā gaismu. Tad atskan kāds brīkšķis un dzirdu kā zemē nokrīt stikls, tātad, kāds ir izsitis logu. Pieceļos kājās un paspīdinu gaismu skaņas virzienā, taču neko nemanu. Pēkšņi sajūtu nepieciešamību izlaist telefonu no rokas, kurš nokritis zemē, saplīst, tikai neatminēts paliek jautājums, cik stipri un triekt dūri un plaukstu tukšumā sev aiz muguras. Izdzirdu skaļu vaidu, taču nespēju saprast kā tas ir. Tikai tagad pamanu, ka no izsistā loga spīd dienas gaisma. Metos nākošajā logā un arī tas sašķīst gabalos. Tad triecu zibens dūri melnajā tukšumā un arī no tā atskan vaids. Manas acis apžilbina gaisma un es izdzirdu kā tiek izsists logs un atskan tieši tāds pats vaids kā tad kad es iznīcināju iepriekšējos tukšumus. Grasos mesties arī ceturtajā logā, taču pēkšņi tumsa pazūd arī no tā un es izdzirdu smagu soļu dipoņu. Izlecu pa Simonas izsisto logu un metos pakaļ tumšai ēnai. Gandrīz panākusi ēnu saprotu, ka tas ir kaut kāds milzīgs nezvērš, kurš pēkšņi izgaist manā acu priekšā. Apstājos un brīdi pavērojusi apkārtni dodos atpakaļ.

“Kas tas varēja būt?” vaicāju, kad esam izkļuvušas no ēdnīcas, atvadījušās no Melisas un es esmu izstāstījusi visu ko piedzīvoju metoties dīvainajai radībai pakaļ.

“Em..nē, be tas taču..bet, ja..nē...” Alise kaut ko nesaprotami murmina sev zem deguna.

“Ko tu teici?” mēs abas ar Simonu jautājam un mana draudzene ieskatās meitenei acīs. Visu atlikušo starpbrīdi mēs pavadām cenšoties kautko izspiest no Alises, taču tik un tā galīgi neveiksmīgi. Matemātikas stundā, kurā parasti es sekoju katram skolotājas vārdam, tadad nemierīgi dīdod un vēlāk saprotu, ka no Alises neko izspiest neiznāks.

Attopos tikai tad, kad atskan zvans un matemātikas skolotāja pa visu klasi izkliedz mājasdarbu, kuru es ātri pierakstu. Ielidinu somā savas mantas un izsteidzos gaitenī, lai uzmeklētu Simonu un Alisi, kuras jau ir pazudušas. Arī abas pārējās stundas īsti neklausos ko skolotājas saka, jo vienkārši negribas. Izlidoju no klases dzirdot zvanu, ka arī garumgarā vēsture, kas arī ir pēdējā stunda šodien, ir galā. Aizeju pēc savas jakas un uzmeklēju Alisi, jo Simonai vēl jāpaliek skolā.

“Te tu esi.” es atviegloti saku, atradusi meiteni pie viņas skapīša. Alise spalgi iesmejas.

“Kur tad es varēju būt?” viņa jautā un arī es pasmaidu.

“Ejam reizē?” vaicāju un Alise parausta plecus.

“Tālu jau nu gan mums kopā nesanāk.” viņa noburkšķ, taču aizver skapīti. Izejam no skolas, kur sejā iesitas neliels aukstumiņš, taču ir labāk nekā skolā. Klusējot nonākam līdz krustojumam, kur mūsu ceļi šķiras. Ierauju galvu jakā un pēkšņi jūtos noskumusi un vientuļa. Mana gaita paliek lēnāka un es ieklauso savos soļos, kas izklausās diezkan dīvaini brienot pa dubļiem. Tas, ka mani zābaki ir pilnīgi netīri, izejot cauri vairākām peļķēm, mani nesatrauc. Sasniegusi mājas un paēdusi saprotu, ka mājās man nav ko darīt un jūtu vajadzību izskrieties, izlēkties un atbrīvot galvu no šodienas steigas un domām. Izslēdzu televizoru, pa kuru tā pat neko lādzīgu nerāda un uzvelku kādu biezāku jaku, uzvelku galvā cepuri un izeju no mājas. Ritā solī dodos uz ierasto mežu un ieelpoju svaigo gaisu. Šodien teišām ārā ir auksts un es metos skrējienā, lai sevi sasildītu. Lauzto roku nemaz nejūtuun man pamazām sāk šķist, ka tā nemaz vairs nav lauzta, taču neskatoties uz savām kārtējām pārdomām turpinu skriet, lai no galvas kaut uz mirkli pazustu šodienas raizes, domas, sajūtas un viss pārējais.

Tikai pēc kādu desmit minūšu gara un ātra skrējiena apstājos, jo man aptrūkās spēka. Strauji elsoju un nosēžos zemē, kas tagad ir cieta un auksta. Tad atkal sajūtu salu sev uz degungala un pieceļos kājās. Tālumā atskan putnu balsis un es atskatos atpakaļ. Uzpūš maigs, auksts vējiņš un es sāku iet ar katru sekundi paātrinot tempu.Pārstāju skriet tiklīdz esmu izskrējusi no meža, taču tā pat eju ātri, lai nepaliktu auksti. Nonākusi uz savas ielas pamanu, ka mamma jau ir mājās un tātad brālis arī.

“Kur tu biji?” nedaudz noraizējusies mamma vaicā tiklīdz esmu ienākusi mājā.

“Nekur. Tā pat vien.” strauji atbildu un novelku āra drēbes. “Pastaigājos.”

“Uzvārīt tēju?” mamma jautā kādu laiku mani vērojusi un man sāk šķist, ka kaut kas nav īsti tā kā vajadzētu, taču pamāju ar galvu.

“Vēlāk aizvedīsi mani pie ārsta?” jautāju un paskatos uz savu roku. Mamma kaut ko noņurd, kas laikam nozīmē jā un pazūd virtuvē.

24 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 2

0/2000

Nākamo! Nu ko lai citu saka? emotion

0 0 atbildēt