Sveiki visiem!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Šim cilvēkam ir brūni, īsi mati, zaļas acis un sniegoti balti zobi. Šis cilvēks ir meitene. Meitenei ir diezgan dziļa rēta, kura sākas no pieres un beidzas vietā, kur sākas daeguns un turpinās no lūpas līdz nedaudz pāri zodam.
“Bet tā taču nevar būt!” noskaldu.
`Var gan.` Simona domās atbild `Nezinu kā, bet zinu, ka tā var.` kārtīgi nopētu meiteni un saprotu, ka viņ var būt gadus divus, augstākais, vecāka par mani. Meitenes smaids stiepjas līdz ausīm un es nojaušu kāpēc.
“Sveika.” sku piegājusi klāt meitenei, kura sapratusi, ka es uzrunāju viņu satrūkstas. “Mani sauc Denīze. Un tā ir Simona.” ar roku norādu uz savu labāko draudzeni.
“Ēē..Sveika. Mani saaauc M..Mel..Melisa.” stostoties viņa atbild. “Brīnums, ka vispār protu runāt.” pēdējo teikumu Melisa pateica tik klusu cik vien iespējams, taču es to tik un tā dzirdēju.
“Ko tu teici?” jautāju.
“Ai, neko.” viņa atbild un pagriežas, lai ietu, taču es viņu satveru aiz rokas. Pamanu, ka meitene cenšas pārvērsties par dzīvnieku, taču viņai tas nesanāk.
“Redzi, ko tas vadonis izdarīja?” saku tādejādi panākot, ka Melisa atslābst un kārtīgi nopēta.
“Bet kapēc?” viņa jautā un Simona meitenei silti uzsmaida.
“Man ar Denīzi tagad jāiet.” Simona saka. “Tiksimies skolā – pusdienās. Atbrīvosim tev vietu pie mūsu galdiņa.” nepaspēju pat attapties, kad jau jūtu, ka simona mani velk uz kases pusi.
“Bet saldējums!” es protetēju.
“Es tev izmaksāšu.” Simona vēsi atbild. “Gribi atkal lekcijas klausīties?”
“Patiesībā, nē. Man jau ar tādām pietiek mājās. ” godīgi atbildu. Visu dienu līdz pusdienu starpbrīdim nepacietīgi trinos solā. Vienmēr, kad gaitenī ieraugu Melisu viņa vienmēr ir viena pati, bet tik un tā smaida. Pilnīgi izldoju no klases, kad atskan zvans uz pusdienu starpbrīdi.
“Žēl tikai, ka Meklijas nav.” Alise novelk.
“Kas ir Meklija?” Melisa jautā tikko apsēdusie pie mūsu galdiņa. “Alise?”
“Jā.” īgni atbild sauktā un ieņem aizsargpozīciju. Arī Melisa pieceļas kājās. Meitenes gaatavojas kautiņam, taču es kā pierādījumu, ka to neļaušu, pastiepju galda vidū dūri no kuras spīd dzeltenas gaismiņas.
“Tu nogalināji mūsējos?” Melisa pievēršas man.
“Ko tad man bija darīt?” atbildu ar pretjautāumu. “Jūs man uzbrukāt.”
“Alise, tu to nedarīsi!” Simona iesaucas, kad pamana, ka Alise grasās pārvērsties un daudzu skolnieku galvas pavēršas mūsu virzienā.
“Kāpēc gan ne?” var manīt, ka Alise patiesi ir dusmīga.
“Tāpēc, ka Melisa vairs nevar.” Es atbildu un Alise atkrīt krēslā. Arī Melisa apsēžas un kārtīgi
nopēta apkārtni.
Kādu laiku meitenes lūkoja dziļi viena otrai acīs mainpot sejasizteiksmes no dusmām līdz smaidam un tā tālāk. Liela daļa skolēnu tā pat skatās uz mums, bet daži ik pa brīdim uzmet skatienu mūsu galdiņam un kaut ko apspriež ar saviem draugiem.
“Reiķinies, ka es to tā neatstāšu.” Alise nikni norūc “Ja ne šodien, tad vismaz tuvākajā laikā.”
“Alise.” es brīdinoši saku. “Nomierinies reiz.”
“Tu man saki lai es nomierinos?” var just, ka meitene ir ļoti nikna. “ Tu maz zini ko viņa man ir nodarījusi? ” nu Alise jau pilnīgi ķērc tā, ka viņas vārdi atbalsojas sienās.
“Es zinu.” cik vien mierīgi varu, noskaldu.
“Ko lūri?” Alies nolēmusi uzklupt kādam vērotājam, taču pirms viņa paspēj kaut ko izdarīt Simona satver meitenes roku. Pēc brīža atskan nelabs troksnis un virāki skolēni bailēs iekliedzas.
