Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks!
Aizveru acis un sakoncentrējos. Pirmo zvēru pārtriec zibens strēlē un pārējos arī, taču rezultāts nav tāds kādu es to gaidīju. Zvēri tikai apdulluši stāv un nav spējīgi kustēties. Ar parastiem dzīvniekiem tā nenotiek, taču ar tādiem kā Deivs un Alise arī tā nenotiek.
“Denīze!” no domām mani iztraucē Simonas prieka pilnais sauciens un ciešais apskāviens.
“Tev vis labi?” mani kārtīgi nopēdīdams, jautā brālis.
“Ē..gandrīz.” atbildu un pasmaidu. “Taču man vairāk par savām sāpēm uztrauc viņi.” pamāju ar galvu sastingšo zvēru virzienā un izklāstu apstākļus.
“Tātad viņi ir cilvēkdzīvnieki.” domīgi novelk Meklija.
“Un kas tie tādi būtu?” es un Simona jautājam.
“Cilvēki, kuri iepriekš varējuši pārvērsties par dzīvniekiem, taču dzīvnieka ķermenī tie ir nodzīvojuši pārāk ilgi un vairs nav spējīgi ķļūt par dzīvniekiem.” brālis paskaidro.
“Kā tu to zini?” visas četras reizē jautājam.
“Manā vecajā mājā zem manas gultas bija neliela lūka.” Maiks atbild “Tā lūka varētu būt kāda veca bibliotēka, vismaz viss bija iekārtots it kā tur būtu bibliotēka.”
Vēl brīdi apspriežoties, mēs saprotam, ka cita varianta nav kā vienīgi šos cilvēkdzīvniekus iznīcināt pa visam. Vienu dzīvnieku mēs aplūkojam kārtīgāk. Viņā iekšā atrodas meitene guļus stāvoklī.
“Viņa neelpo.” es secinu.
“Un ko tad tu gribēji?” Alise jautā “Es arī neelpoju kā cilvēks, kad esmu dzīvnieks. Strādā tikai manas cilvēka un dzīvnieka smadzenes. Tās spēj samainīt ķermeņus. Un kad es esmu cilvēks, esmu kā normāls cilvēks tikai ar divām smadzenēm. Tiesa dzīvnieka smadzenes ir divreiz mazākas nekā cilvēka.”
“Denīze, tava roka!” iesaucas Simona beidzot pamanījusi, ka ar manu roku nav tā kā vajag ”Tev taču jābrauc pie ārsta.” Tā arī tika darīts, lai gan es sparīgi protestēju un teicu, ka viss būs kārtībā.
“Un tu vel teici, ka viss būs kārtībā.” Alise saka un iesmejas, kad mēs esam pie mans mājas vārtiņiem un mana roka ir sasaitēta.
“Ja tu būtu ieradusies tūlīt pēc negadījuma tava roka nebūtu vesalu mēnesi jātur ģipsī.” ārsts īgni teica, kad es ,Simona, Alise un Maiks atvadījāmies no ārsta.
“Ko man teikt mammai?” izmisusi vērsos pie brāļa, kad Alise un Simona pazuda no mana redzesluka.
“Saki, ka skrējiun aizķēries aiz zara.” brālis dod padomu “Un vai gadījumā tev nav aizķērusies kāda lieka jaka?”
“Nē! Vienkārši neticami! Es nespēju tam noticēt, Denīze! Kā tu tā varēji? Pasaki, kā tu tā varēji? Kā tu tagad noliksi gala ieskaites? Ļauj man tev atgādināt, ka pirmā ieskaite ir jau pēc divām nedēļām. Tu to tīšām izdarīji? Tu esi vienkārši nepārspējama, Denīze! Var taču izdomāt vienalga ko, bet nejau sev salauzt roku!” pār mani pāršalcas mammas dusmu vilnis un šie vārdi mani aizskar pārāk dziļi, lai mammai paskaidrotu, ka es roku sev nasalauzu tīšām un paskaidrotu to, ka roka nemaz nav lauzta.
“Nē, mammu, tu esi vienkārši nepārspējama.” es nikni saku un uzsitu vesalo dūri uz galda. “Tā vietā, lai tun mani atvestu mājās tu sagvelz visādus pekstiņus ārstam pa telefonu. Un tā vietā, lai tu mani mierinātu, teiktu, ka viss būs labi tu sāc lasīt lekcijas. Un par ko? Par to, ka es nevarēšu nolikt gala ieskaites un bla, bla, bla, nevis par to, ka vajag būt prātīgākai, kas vēl būtu pieņemama tēma. Tagad es zinu, ka tev mana veselība intresē maāk nekā mans atzīmes skolā. Protams, dusmās var sarunāt visādas lietas, taču tu man vienmēr esi atgādinājusi, ka pieaugušie spēj sevi kontrolēt vairāk, nekā bēni. Tad nu, lūdzu, kam te ir taisnība? Tev vai man?” saprotu, ka līd asarām vairs nav tālu, tāpēc vienkārši izeju no virtuves aiz sevis aizcirstdama durvis tā, ka norīb visa māja. Dodos uz savu istabu un ielienu gultā. Vislabākais veids kā tbrīvoties no dusmām ir pagulēt pāris stundiņas, kas ļoti iespējasm būs līdz vakariņām. Pagriežos uz kreisā sāna, smagi nopūšos un aizveru acis.
