Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka tik nežēlīgi ilgi bija jāgaida šī daļa, vnk. man nebija garīgā kko rakstīt. Ceru, ka atceraties, kas notika iepriekšējā nodaļā.;D
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks.
Dzirdu kā mamma ar kādu saveicinās un tad ieaicina mājā. Brālis sarauj uzacis un pēc runātāja balss saprotu kāpēc. Iekožu lūpā un cenšos neeksplodēt.
“Ejam.” klusi saku un cenšos pēc iespējas ātrāk pamest māju.
“Uz kurieni mēs iesim?” brālis jautā un es parausu plecus. Patreiz man ir pilnīgi vienalga uz kurieni ejam, galvanais tikt pēc iespējas ātrāk prom no mājas.
Apstājos tikai klusā mežā un nosēžos zemē. Arī brālis izdara tā pat. Noriju siekalas un nespēju saprast kāpēc es vienkārši neaizgēju un nepatriecu Maika tēvu.
“Denīze.”atskan savāda balss un es pieslejos kājās.
“Man laikam izklausījās.” nedaudz nomierinājusies saku.
“Nē.” atskan nikna balss un viss ko es redzu ir milzīgi, balti zobi.
“Skrien tikai taisni.” uzsaucu brālim un cenšos tikt vaļā no gūsta, taču pēc pāris sekundēm baltos zobus nomaina pilnīgs tukšums. Es sālu peldēt sajā tukšumā pilnīgi atslēgusies no pasaules.
*** ***
Pēc māsas pavēles metos skrējienā, cik ātri vien varu. Vairākas reizes kopā ar savu labāko draugu Tobiasu esam bēguši no viņa kaimiņa sakitinātā suņa. Tikai šoreiz es skrienu viens pats un tas radijūms ir divreiz lielāks par Toba kaimiņa suni. Sev priekšā ieraugu milzīgu krūmu puduri un tas stiepjas pa visu manu redzesluku, tāpec saprotu, ka būs vien jāskrien taisni. Iemetos pudurī un sajūtu sāpes, taču dzirdu, ka, ja apstāšos, zvērs mani panāks. Izskrējis no krūmu džungļiem, nedaudz apstājuos, lai atvilktu elpu, taču pirms paspēju atsākt skrējienu, ieraugu māsas vecuma zēnu. Lai kā cenšos tikt viņam garām, zēns to neļauj. Tad izdzirdu pamatīgu kaucienu sev aiz muguras un salecos. Apmetos rinķī un ieraugu viena zvēra vietā jau vesalus trīs, taču tas, kas uzbruka māsai un dzinās man pakaļ ir laikam galvanais. Zvēra spalva ir ogļu melna un tieši pa glavas vidu no pieres līdz pornam iet taisna, šura un zeltīta svītra. Abi otri zvēri ir brūnā krāsā, melnām kājm un tādu pašu svītru kā galvanajaim, tikai sudrabotā krāsā.Visu trīs acukrāsa ir zaļa, tikai katram atšķiras tonis.
“Skrien tikai taisni un līdz satiec kādu cilvēku saki, ka Deivam nepieciešama palīdzība.” zēns, kas laikam ir Deivs saka un es metos skrējienā. Vēl pametot skatienu atmakaļ, pamanu, ka Deivs ir ievijies tumšā dūmu mākonī.
“Deivs.” es klusi atkārtoju pats sev, “Šķiet kaut kur dzirdēts.”Tikai kur? Varbūt no māsas, iespējams, tacu man nav laika par to prātot. Pavisam drīz mani apstādina meitene, kuru, šķit es esmu redzējis. Varbūt tā ir Alise? Izstāstu meitenei visu, ko Deivs teica un pamanu, ka viņa sāk baigi koncentrēties pēc mirkļa atslābst un pasmaida un ietinas tik pat pelēkā dūmu mākonī kādā Deivs. Pēc mirkļa man garam aizsteidzas pāris zvēru, mežonīgā ātrumā, gandrīz nogāzdami mani gar zemi, taču kaut kas man neļauj nokrist, tā ir plauksta, cilvēka plauksta.
“Esmu Meklija.” meitene saka un piebilst “Tava māsa mani pazīst.”
“Šaubos vai pazīst.” klusi saku. “Bet pazina noteikti.”
“Kas ar viņu noticis?” Meklij jautā?
“Nezinu, varbūt nekas.” saku. ”Taču es tam neticu.” Turpmākajās minūtēs izstāstu visu, kas noticis ar mani pēdējās stundas laikā.
*** ***
Uzmācīgā tumsa, beidzot lēnām atkāpjas un es sadzirdu skaņas. Putnu balsis un vēja šalkas, sajūtu sūnas un zarus zem sevis kā arī vēju, saožu meža smaržu un ieraugu debesis un koku galotnes. Tātad es esmu mežā. Lēnām pieceļos un sajūtu briesmīgas sāpes labajā rokā, taču šīs sāpes man netraucē piecelties kājā, atstutēties pret kādu koku un apdomāt pēdējos notikumus, kurus es atceros. Pēdējais, ko atceros ir baltie zobi, kuri lēnām pāriet tumsā. Palūkojos uz sūnās atstātām zvēra bedrītēm. Tātad zvērs ir savainojis mani un meties pakaļ brālim. Izdzirdu ātrus soļus, taču, kad saprotu, ka tie pieder cilvēkam, nomierinos. Diemžēl ar otru ausi izdzirdu zvēra ņurdēšanu un tā nepārspējami ātros soļus un šķiet, ka zvērs nav viens.
Ja nav grūti pajutā:
http://ask.fm/Tarakanos
