Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.
Ceru, ka patiks...
Manā prātā iešaujas simtiem domu, domājot, kas varētu būt tik smagi pārrunājams, taču nekas loģisks nenāk prātā. Jautājoši paskatos uz brāli, kurš arī neko nezin, jo vienīgi parausta plecus.
“Taču es vēl neesu gatava.” mamma domīgi novelk un nozūd mājā.
“Mam.” es nokliedzu viņai pakaļ, taču nesaņemu nekādu atbildi. Maiks smagi nopūšas un paķer mani aiz rokas aizvilktdams uz savu jauno istabu.
“Tētis taču visu laiku dzīvo šeit?” brālis klusā neisteigsmīgā balsī jautā un es iekodusi lūpā pamāju ar galvu.
“Nu ne gluži, bet viņš noteikti zina vairāk nekā mēs abi kopā.” saku un sajūtu ziņķārību, taču arī bailes no patiesības.
“Kapēc tagad nevarēja būt nakts?” Maiks norūc un ķeras klāt savai somai, taču es uzlieku savu roku uz viņa rokas un ar otru roku pamāju. Atveru slepenās ejas durvis un otrā pusē tās, cik vien klusi varu, aizveru. Kaklarota man uz kakla spoži mirdz, jo visapkārt ir tumšs, bet mums tā ir kā tāda lampiņa. Izeju līkloču labirintu un mēs nonākam pie citām durvīm. Tās paverot mēs nokļūstam nelielā, tumšā telpā un jūtu kā brālis saraujas. Nosēžos uz aukstās grīdas un izsaucu tēti. Nepaiet pat dažas sekundes, kad viņš jau ir klāt.
“Mēs zinām ka tu zini.” brālis saka palūkojoties uz tēva balto ēnu.
“Bet mums nav ne mazākās nojautas, kas noticis.” piemetinu un redzu kā ēna uz mirkli pasmaida pasmaida.
“Vainojat mani.” tētis saka.
“Ko?” mēs ar brāli reizē iesaucamies, par laimi ne pārāk skaļi. Tēvs vēlreiz lēnām atkārto savu teikto un izskaidroja kapēc tā. Izrādās, ka mamma šodien esot redzējusi spoku, kas bija tētis un tagad viņa centīsies pēc iespējas ātrāk atrast citu vietu, kur dzīvot.
“Vis būs labi.” es saku mierinādama brāli, lai gan pati zinu, ka nekas nebūs labi. Atskan klauvējiens pie durvīm un es uzsmaidu brālim.
“Iekšā.” viņš, cik vien priecīga balsī var, uzsauc. Pa durvīm ienāk māmma un skumji pasmaida.
“Es zinu, ka tas jums būt trieciens, bet.” viņa klusi saka. “Es nevaru jūs atstāt neziņā, tāpēc es gribēju pateikt, ka tuvākajā laikā mums šī māja būs jāpamet.”
“Kāpēc?” es jautāju, lai gan patiesībā zinu atbildi. Mammas atbildes uz jautājumu nav.
“Kur tad mēs dzīvosim?” brālis neļauj sarunai pārtrūkt un mammai pamest istabu. Mamma apgriežas ar skatu pret mums un viņas sejā var redzēt milzīgu vaiņas apziņu. Es nodrebinos, jo manu prātu apskalo baisas nojautas vilņi.
“Tikai viens mēnesis?” mamma atbild. ”Jūs taču varēsat mēnesi nodzīvot pie Maika tēta?”
“Kur tad?” mamma painteresējas.
“Kamēr tu nepateiksi, kas noticis un kāpēc mums vispār jāpārvēcas jāpārvācas un kur mēs dzīvosim pēc tā mēneša, es neteikšu ne pušplēsta vārda.” dzēlīgi atbildu un mamma nopūšas.
“Es redzēju spoku, tas nozīmē, ka šajā mājā dzīvot nav droši.” mamma atbild.
`Ir pienācis laiks patiesībai.` dzirdu tēva balsi.
“Spoks.” es atkārtoju un nosēžos uz zemes.
“Ko tu darīsi?” brālis un mamma vienlaikus jautā.
“Maik, neizliecies, ka nezini.” klusu saku. “Izlēdz gaismu un aistaisi aiskarus, bet tu skaties.”
`Esi gatavs?` jautāju un par atbildi saņemu apstiprinošu ņurdienu. Paiet dažas sekunžu simtdaļas un atskan spags kliedzies no mammas mutes, kurš tiek apslāpēts.
“Mam.” es saku joprijām turot roku priekšā viņas mutei. “Tas nav spoks. Tas ir cilvēks, kuru tu pazini labāk par labu, taču kaut ko tu nezināji. Viņs upurējās, lai es dzīvotu un mēs nebrauksim prom viņa dēļ, jo ja mēs aizbrauksim, tad viņš kļūs ļauns un riebīgs.” es paskaidroju un atskan durvju zvans. Tēvs izgaist, jo brālis jua ir ieslēdzis gaismu un atvēris aizkarus.
“Ja kaut kas te neviena nav bijis.” piekodinu mammai un ļauju viņai iet.
nāāāākamo!