Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka bija ilgi jāgaida.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.
Ceru, ka patiks....
Zēns palūkojas pa logu, kurš pēc pāris sekundēm jau ir izsists un viņam pretī skatās gigantisks un draudīgs zvērs, kas pēc izskata līdzinās pūķim.Šis pīķis ieliek logā savu deizgan garo asti, kura apstājas teiši pie zēna kājām.
“Tu visu vari mainīt.” pūkis saka un zēns ātri savāc savas nedaudzās mantas.Pametis skatu atpakaļ un uzsmaidījis ne īpaši labajiem izstabas biedriem, viņš uzkāpj uz pūķa astes, kura izvelk ārā to pa logu un uzmet savā mugurā.Ar vienu astes mājienu logs tiek salabots un pūķis paceļas spārnos, aiz sevis atstādams vien dziļas bedres bērnunama pagalmā.Nepaspēj pat paiet dažas minūtes, kad zēns un pūķis, jau atrodas augstu mākoņos. Un tad...
“Hei, cik tu ilgi taisies gulēt.” mani uzmodina neapmierinātā brāļa balss. Paskatos pulkstenī un konstatēju, ka tas rāda gandrīz vienpadsmit.
“Tu mani iztraucēji, no informāciju saturoša sapņa.” norūcu un izkāpju no gultas.
“Piedod.” viņš taisnojās “Es nezināju.” Bezpalīdzīgi pasmaidu, jo zinu, ka teiktu tieši tā pat, ja būtu viņa vietā.
Pēc aptuveni divām stundām es un Maiks atrodamies vecā un drūmā rajonā, kurš izskatās, ka nebūtu apdzīvots vismaz desmit gadus un tā gandrīz arī ir. Suņi aprej katru, kas dodas garām, jo cilvēki pastaigājas te reti. Visbiežākais viesis, protams, ir pastnieks.
Paiet vēl pāris minūtes līdz mēs stāvam pie vecas, pelēkas un garlaicīgas mājas durvīm. Vispār šo ēku pienāktos dēvēt par dzīvokli. Lifta arī šeit nav vien nestabilas trepes un, kad esam uzkāpuši ceturtajā stāvā, nopriecājos, ka nav jākāpj augstāk. Brālis uzsmaida un nospiež durvju rokturi, kuras skaļi čīkstot atveras. Māja ir maza un tumša, tāpēc labi es vien redzu nelielo koridorīti, kurā ir ieslēgta gaisma. Brālis pieslēdz māju un mēs dodamies uz viņa istabu. Jūtos, kā tikko būtu atlidojusi no marsa. Maiks mani satver aiz rokas un aizvelk uz savu mazo istabiņu, pasargādams no sadursmes ar viņa patēvu. Par laimi, šīs istabas durvis nesāk čīkstēt ik reizi, kad tiek kaut nedaudz kustinātas. Nopriecājos, ka man nav bijis un nav jādzīvo šāda veida miteklī, savādāk es visu laiku sūdzētos par šaurību.
“Tu man palīdzēsi?” brālis vaicā un es attopos.
“Piedod.” atvainojos “Es nedzudz aizdomājos.”pasmaidu un ķeros klāt brāla mazajam skapim, kur, ja ieliktu vēl pāris apģērba gabalus tie kritsu ārā. Nejau tāpēc, ka drēbju daudz, bet gan tāpēc, ka skapis ir pārāk mazs. Pēc aptuveni stundas, kuras laikā smejoties esam sakravājuši brāla mantas brālis uzsmaida savai vecajai mājai, jo zina, ka tagad viņam vairs nebūs pārāk liels iemesls šeit atgriesties. Mūs pārtrauc mammas mašīnas motors. Ierāpjamies mašīnā un es pamanu, ka mamma nav tāda kā parasti. Ik pa laikam viņa man un brālim uzmet skatienu, kas liecina par viņas vainas apziņu dziļi sirdī.
“Kas noticis?” tikai tad, kad mamma iebrauc garāžā un izslēdz motoru, es uzdrošinos viņai kaut ko jautāt. Pamanu, ka arī brālis gribētu zināt atbildi uz jautājumu. Iestājas kapa klusums un tad seko skaļa mammas nopūta un nākošajā brīdī es attopos, kad atskan skaņa, kas liecina par to, ka mašīnas durvis ir aizistas ciet. Ar brāli izkāpjam no mašīnas un mamma paņem viņa somu. Cieši sekojam viņai pa pēdām līdz mājas durvīm un tad mamma apstājas.
“Kas ir noticis?” mēs ar brāli izmantojam izdevību, lai uzdotu jautājumu vēlreiz, jo iepriekšējā atbilde mūs neapmierina. Mamma ieskatās manās acīs, it kā meiģinādama tajās atrast vārdus, kas palīdzētu man un brālim kaut ko izstāstīt. Šinī brīdī es ļoti vēlētos, lai tajās varētu atrast kaut pavedienu, diemžēl tā nav. Mamma noklepojas un vēlreiz ieskatās gan manās, gan brāļa acīs.
“Bērni, man ar jums jārunā.” atskan mammas balss, kas liek man salekties, jo tā runājam, mammu, neesmu dzirdējusi nekad.
