Sveiki!:)
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam. Sorry, ka tiik ilgi bija jāgaida, vienkārši man patiešām nebija laika rakstīt.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.
Ceru, ka patiks....
Pēc stundas es jau esmu ārā no Mēness zemes un lēniem soļiem dodos bērnuārza virzinā, taču es nolemju apstāties.
“Tēt.” es klusi čukstu cerēdama viņu ieraudzīt un pēc neilga laika man aiz muguras parādās ļoti bvīla ēna.
“Tu man piedosi?” jautāju, taču atbildi nesaņemu. “Vienmēr esmu sev gribējusi mazāku brāli, kuram varētu uzticēties, taču..”
“Viņš tevi nepievils.” tēva ēna atbild. “To es izlasīju viņa acīs, bet tagad nepievil viņu un aizej izņem no bērnudārza.”
“Piedod.” nedaudz aizelsusies saku, kad jau esam izgājuši no bērnudārza. “Es tev izstāstīšu mājās, ja būsim vieni.” un par laimi mājās mēs arī esam vieni. Pēc tam, kad brālis apsolijās nevienam neteikt ne pušplēsta vārdiņa es viņam visu pastāstīju, par sevi, kāda es biju, par pērli un vēl tikai nez ko. Tagad man ir atlicis tiakai viens stāsts un tas ir par tēvu.
“Tu nebaidies no tumsas?” jautāju un Maiks noliedzoši papurina galvu ”Un no ēnām, kuras sauc par spokiem?” jautāju un brālis parausta plecus, acīmredzot viņš nekad tādus nav redzējis.
“Labi.” es saku un uzlieku savu roku uz viņa rokas un pasmaidu. “Es jau tev stāstīju, ka mans tētis ir miris, taču es savu tēti mīlu tā pat kā tu savējo, taču mans tēvs nenomira parastā ceļā. Viņš nomira, lai mani pasargātu. Šī ir viņa māja un vakarnakt viņš pa to staigāja savām, cilvēka kājām, taču tagad viņš ir vien spoks, taču man ar to pietiek. Es domāju viņš gribēs ar tevi parunāt un galvanais” es atkal ieskatījos brāļa acīs.”nebaidies. Viņš nevar pat tev pieskarties, jo ir tikai spoks, taču atceries, ka to neviens cits kā es un tu un divas manas draudzenes vairāk nedrīkst zināt.” es negaidīdama Maika atbildi un izslēdzu gaismu, tad apsēždos uz grīdas un cieši koncentrējos. Tad arī parādās tēva, nu jau sakidri saredzamā baltā ēna. Ēna kārtīgi nopēta Maiku un tad atkal pievēršas man. Es pieslejos kājās un apsēžos uz gultas.
“Es piedevu jums un tagad jūs piedosat man.” tēvs klusi saka. “Savā sestajā dzimšanas dienā tu ievēlējies, kaut tev būtu brālītis un septītajā arī, taču tu nezināji, ka tāds jau tev ir...”
“Tātad tu gribi teikt, ka Maiks ir mans miesīgs brālis?” es pārtraucu tēvu un viņš apstiprinoši pamāj ar galvu. Uzsmaidu brālim, kuram, tā pat kā man, šī ziņa pat iet pie sirds. Tad tēvs mums paskaidro visu sīkumos un tieši tad, kad viņš beidz runāt, mājās atbrauc mamma. Tēva ēna izgaist un es ieslēdzu gaismu, no kuras gan es, gan brālis, esam spiesti sažmiegt acis.
“Mēs neko nezinām.” klusi saku. ”Un mūsu mājā ir palikušas vēl divas brīvas istabas un abas ir aptuveni vienāda lieluma. Viena ir blakus manai istabai, otra – augšā bēniņos.”
“Ņemot vērā, ka iepriekšējā istaba man bija maza un tumša” brālis domīgi saka ”es tomēr izvēlēšos istabu te pat blakus.” uzsmaidu viņam un saprotu, ka mēs esam ne tikai līdzīgi pēc izskata, bet arī domājam ļoti līdzīgi. Dzirdu kā mamma atslēdz mājas durvis un es klusi nosprauslājos. Protams, tiklīdz mamma ir novilkusi āra drēbes, mamma nāk uz manu istabu, lai pārbaudītu vai esmu izpildījusi savu solījumu.
Raugos tumšajos istabas griestos un dzirdu brāla kluso šņākuļošanau. Rīt mēs aizbrauksim uz viņa veco māju pakaļ viņa mantām un tad Maikam būs pašam sava istaba, lai gan man nebūtu pārāk lieli iebildumi, ja nāktos ar viņu dzīvot vienā istabā. Saprotu, ka šonakt tik viegli nevarēšu aizmigt, tāpēc paņemu savas `miega zāles`, kas patiesībā ir mans pleijerīts. Uzslēdzu dziesmas un laižos miegā.
Ir zvaigžņota ziemas nakts, kurā visi guļ, izņemot vienu – jauno zēnu.Viņš sēž pie loga un cieši sakatās pa logu zvaigznēs un ik pa reizei klusi nopūšas.Zēns ir aptuveni sešus, septiņus gadus vecs un bērnunamā viņš nonāca šodien.Zēns grib atriebties, taču nevar, jo ir iesprostots bērnunama šaušalīgajās telpās.Viņš grib atriebties tam, kurš lika viņam palikt vienam, pilnīgi vienam.
“Es tevi atradīšu.” vēl pēdējo reizi palūkojoties naksnīgajās debesīs, zēns saka un palien zem segas, taču, tiklīdz viņš aizver acis, zēns izdzird neparastu troksni.Tas ir tik skaļš, ka liek pamosties arī pārējiem istabas biedriem...
