Sveiki!
Esmu klāt ar otro daļu. Iepriekš rakstīju no Simonas skata punkta, bet tagad būs no Denīzes.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu kritiku un ieteikumus.
Ceru, ka patiks....
Kā jau katrā normālā pirmdienas rītā es sēžu vēstures klasē, pēdējā solā. Šī skola man nav piemērota, taču uz lūgumu pieteikties citā skolā mamma atbild ar kategorisku Nē. Atskan zvans un klasē ienāk īss večuks ar sirmiem matiem un apaļām brillītēm, bet aiz viņa seko mūsu klases audzinātāja. Runas apklust un visi pieceļas kājās, taču daži tā pat kā es to dara gausi un negribīgi.
“Labrīt.” skolotāja saka.
“`brīt.” es atņurdu.
“Lieki stundu es jums nekavēšu tikai vēlos jūs iepazīstināt ar...Ko nu iepazīstināt. Vēlos jums pateikt, ka tagad atkal būsat pilnā sastāvā.” tieši pēc šiem vārdiem klasē ienāk meitene blondiem matiem un zilām acīm. Man šķiet, ka esmu viņu redzējusi.
“Simona!” dzirdu dažus prieka saucienus. Tad meitene uzlūko mani, pasmaida un dodas mana sola virzienā. Atjēdzos, kad viņa savu somu jau ir nolikusi uz mana galda.
“Čau.” viņa man uzsauc un pieskras manai somai.
“Novāc savus knaģus.” norūcu. Meitene jeb Simona iepleš acis arī pārējā klase mani dīvaini uzlūko.
“Den, beidz ālēties.” viņa smejoties saka un nomet zemē manu somu.
“Es neālējos.” nokliedzos un viegli viņu pagrūžu. “It kā šeit nebūtu citu vietu.”Es sastopos ar viņas zilajām acīm, kuras ieurbjas dziļi, dziļi manā galvā. Es novēršos.
“Meitēn, ieņem vietu un sāksim stundu.” skolotājs beidzot ierunājas. Simona vēl paskatās uz mani sāpinātām acīm un nosēžas citā brīvā solā. Skolotāja stāstījumā es kārtējo reizi neklausos. Pamanu, ka pār Simonas vaigiem rit asaras, taču tas mani neiežēlinās. Kas viņa man tāda būtu, lai varētu tā atļauties darīt. Pirmo reizi pēc tik ilgiem laikiem uzlūkoju skolotāju, kurš atkal un atkal stāsta par ķīnu. Beatrise man uzmet nosodošu skatienu, taču mani tas neuztrauc. Man ir vienalga ko par mani domā citi. Atskan zvans un es pasitu grāmatas padusē un aizmetos pie sava skapīša. Drīz blakus manam skapītim savējo atver Simona un šoreiz dusmīgi uzlūko mani.
“Ak, tu nabadzīte.” viņa vīlusies novelk.
“Es vai?” jautāju censtdamās apvaldīt smieklus.
“Ja tikai tu zinātu..” Simona nepabeidz teikumu un ierokas starp grāmatām.
“Ja tikai es zinātu, ko?” pārjautāju.
“To uz kā ir balstīta tava dzīve.” viņa ātri nober, skaļi aizcērt skapīša durvis un aizskrien. Es viņu pavadu ar nicinošu skatienu. Paņemu savas mantas un dodos uz klasi.
Diena paskrien nemanot. Katru stundu un starpbrīdi mēs cenšamies viena no otras bēgt un nekontaktēties. Simona dēļ dusmām, kas rotā visu viņas seju, bet es dēļ vienaldzības. Man pietiek ar to kas man ir. Esmu pati par sevi un neiekuļos ķezā kā pārējās. Ome dažreiz izmet, ka dzīvē nekur tālu netikšu, bet vai tad mani tas kādreiz ir interesējis? Nē, taču jauniņā, Simona atstāja uz mani nenormālu iespaidu. Pirmo reizi kāda teiktais man liek lauzīt galvu, patiešām, pirmo reizi, kad vien es sevi atceros. Simonas pēdējie vārdi atbalsojās manā galvā un viņas skatienu apgriež manu pasauli kājām gaisā. Tomēr es nepadošos tikai dēļ vienas skuķes, kura muld visvisādas stulbas pasakas.
“Ah, lai paliek.” norūcu un aizcērtu matemātikas grāmatu. Ķeros klāt Franču valodai, kuru izpildu viens divi.
“Vakariņās.” atskan mammas balss.
“Tūlīt..Nāākšu.” atbildu un iemetu visas grāmatas somā. Ko neizpildīju to neizpildīju, Brīnums jau vien ir tas, ka kaut ko pildīju. Dodos uz virtuvi un sajūtu skābeņu zupas smaržu.
“Ak, nē.” novaidos ieraudzīdama, ka mans deguns nav mani pievīlis.
“Kā šodien gāja skolā?” mamma jautā.
“Normāli.” novelku un ieleju nedaudz zupas šķīvī. Saviebjos un sāku ēst. Pēc vakariņām dodos atpakaļ uz istabu, lai beidzot to sakārtotu. Cik nu sakārtotu vismaz kaut cik piekārtotu.
“Tu atkal aizgulējies.” mani uzmodina mamma.
“Es neaizgulējos.” aizstāvos “Es tikai negribēju celties.” mamma pasmaida un aiziet. Paskatos pulkstenī, kurš rāda bez divdesmit astoņi. Pēc divdesmit minūtēm man jau jābūt skolā. Labi, ka dzīvoju desmit minūšu attālumā no tās. Ātri saģērbjos, paķeru somu un metos uz virtuvi. Uz galda mani gaida dažas tostermaizes.
“Attā.” atvados no mammas un metos skrējienā uz skolu. Angļu valodas skolotājai īpaši nepatīk, ja kavē stundas. Klasē ieeju tieši ar zvanu. Dodos uz savu vietu un ar skaļu blīkšķi nometu uz galda grāmatas. Kad klasē ienāk skolotāja viņa nopēta Simonu un tad pasmaida, ļauni pasmaida tikai es kārtējo reizi nevaru saprast kāpēc.
