Mēness asaru pērle 2.19.nodaļa6

Sveiki!:))

Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.

Atvainojos par kļūdām!:)

Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.

Ceru, ka patiks...

Tēvs draudzīgi pasmaida un ieslēdz gaismu. Beidzot viņš vairs nav tā pati baltā ēna, kura man ir bijusi līdz šim, beidzot viņš ir cilvēks, kurš tik ļoti man atgādina mani.

“Varbūt par otru tev ir bail ar mani runāt?” viņš jautā un ieskatās manās acīs. “Tam ir sakars ar mammu, vai ne?”

“Kā tu zini?” es novēršu skatienu un jautāju. “Tātad tu zini arī pirmo problēmu.” tēvs pamāj ar galvu.

“Un man ir arī atbilde.” viņš saka.

“Un man ļoti gribētos zināt kāda tā ir.” saku un beidzot jūtos, kaut nedaudz labāk.

“Diezgan nesaturīga un neskanīga, tomēr es zinu, ka tā nostrādās. ” tēvs atbild.

“Droši zini?” parjautāju, lai gan zinu, ka nebija pārāk lielas vajadzības.

“Tik pat droši, cik zināju, ka man ir jāmirst un, ka tā ir pareizā izvēlē.” vēl aptuveni vesalu stundu mēs pavadam runājot līdz man paliek sausa mute. Tad tēvs mani izvadā pa savu māju un pastāsta pāris lietas, piemēram, kur atrodas dažas slepenas durvis un vēl nez kas, taču es tā pat esmu vēl nedzudz skumīga.

“Nebēdā, meit.” tēvs pirmo reizi mūžā mani nosauc šajā vārdā ub tikai tādēl vien es sajūtos lepna par sevi.”Es neļaušu svešām kājām staigāt pa manu māju.” es tētim uzticos un ar to pietiek, lai mans noskaņojums uzlabotos un es pasmaidītu. Paskatos pulkstenī un apjēdzu, ka kopā esam pavadījuši vairāk nekā trīs stundas. Mēs atgriežamies manā istabā un tēvs izslēdz gaismu. Lēnām, ļoti lēnām viņš pārtop atpakaļ par ēnu, taču kemēr vēl bijis cilvēks, iespiež man rokā medalijonu.

“Tagad es būšu tev blakus vienmēr.” tēvs saka. “Taču citi šo redzēs tikai tumsā.” ātri apkrītu tēvam ap kaklu un nobirdinu asaras, taču noslaucīt tās nākas man pašai.

“Es tevi mīlu, Den.” tēvs saka un izgaist atstājot aiz sevis mažas sudrabotas zvaigznītes. Aplieku mazo kaklarotiņu ap kaklu un pāri palikušās ar mazu kastīti saķerstu zvaigznītes. Aizveru kastīti ciet un piespiežu to sev cieši jo cieši klāt.

“Un tagad es tam ticēšu, tēt.” es čukstus saku paskatīdamās debesīs. Kā es gribētu vēl vismaz vienu reizi cieši, jo cieši apkamt tēti, tikai tad es viņu vaļā vairs nelaistu, taču es zinu, ka tas var palikt tikai un vienīgi manos sapņos. Izbrīvēju aizslēdzamo atvilkni no visādām mantām un ielieku tur kastīti un visas pārējās mantas, kas man saistās ar tēti. Vienīki kaklaroya paliek man kaklā un es zinu, ka tagat tā mani sargās. Aizslēdzu atvilkni un pielieku atslēgu pie kaklarotas dimantiņa un aizveru acis. Kādu brīdi pasapņoju un tad pielieku atslēgu pie citām atslēgām un palieku zem spilvena. Atkrītu gultā, jo laimes nogurums tūlīt mani apēdīs.

Izslēdzu modinātāju un kārtīgi nožāvājos. Saprotu, ka mājās vēl joprojām esmu viena. Saģērbjos un ieslidinu atslēgu saišķi savā bikšu kabatā un uzsmaidu tēlam spogulī. Kaklarota itin nemaz nav redzama un es apmierināta pasmaidu. Atceros, ka Meklijai šodien ir dzimšanas diena vai vismas ballīte un par dāvanu neraizējos. Tie būs tēta vārdi par nākoti, par to kā nosargāt Mēness zemi un nopriecājos, jo es taču galīgi nezinātu, ko Meklijai dāvināt.

Paēdu sev brokastis un dodos arā no majās, taču es nepaspēju pat aizvērt durvis, kad pie mājas piebrauc mammas mašīna.

“Ak.” es klusī nopūšos un vēl patreiz nolemju tēlot beigtu zivi, kura neko nesaprot, tāpēc ātri noģērbjos un dodos uz istabu. Cieši apķeru savu mīļo plīša kaķīti un izdzirdu kā mājās ienāk mamma, taču dzirdu, ka viņa neatnāk viena. Paķeru kādu vecu pārbaudes darbu, vecu grāmatu un zīmuli. Gribu zināt vai mamma, redzot, ka es soļus neesmu dzirdējusi man kaut ko stāstīs vai ne. Tad durvis klusītēm paveras, taču tas ir ļoti netipiski mammai un tomēr, ja esmu izlēmusi tēlot beigto, tad esmu.

“Čau.” uzsaucu tēlam pie durvīm un ieslīdu atpakaļ pārbaudes darba lapā, tomēr tikai pāris mirkļus vēlāk es saprotu, ka tas nav mammas tēls...