Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku, protams.
Ceru, ka patiks....
Viņai seko mazs, balti brūns kaķītis ar garu spalvu. Ieraugot mani Kimas skatiens liecina par neizdevušos jautājuma un prieka skatiena izpildījumu. Draudzīgi uzsmaidu meitenītei un kārtīgi nopētu kaķīti.
“Tu taču man negribi teikt, ka tas ir parasts kaķis?” jautāju.
“Parasts jau, nu, laikam nav.” Kima atbild un pabužina kaķi. “Es viņu atradu savā istabā aiz skapja.”
“Meklija zin?” es jautāju un meitēns noliedzoši papurina galvu. “Tad kāpēc tu viņu tā vienkārši turi šeit?” Kima apvainojusies parausta plecus un pieceļas kājās. Kamēr prātā viņa apstrādā savu sakāmo es jau sazinos un izsaucu Mekliju.
“Man ir bail, Kim.” es saku un aplieku savu roku ap meitenes plecu. “Ka viņu paturēt tu nevarēsi.” kaķis, laikam, sapratis, ka runa iet par viņu sāk nikni šņākt un izlaiž nagus. Kima stāv apjukumā nezinādama, ko darīt, aizstāvēt mani vai mierināt kaķi. Par laimi meitenītes apjukumu iztraucē Meklija un kaķis aizbēg aiz skapja.
“Te nav neviena kaķa.” Meklija norūc. “Denī, nevajag āzēties.”
“Viņa neāzējas!” Kima nobļaujas un pasauc kaķi, kurš ļoti bailīgi aiztek pie simnieces, taču Meklijia viņu ieraudzījusi sastingst.
“Nē.” viņa klusām murmina ”nē, nē nē.”
“Kas?” es čukstus vaicāju.
`Šo kaķi pirms neskaitāmiem gadiem patrieca no tad vēl neaizsargātās Mēness zemes. Pāris brīžus vēlāk mūsu senčus sargāja vairogs, tas, kas mūs sargāja iepriekš. Kaķis šeit nevarēja iekļūt, bet tagad....tagad vairogs zaudē savu spēku un šis kaķis to ir gaidījis vesalu mūžību. Tas bija viņa sapnis, kuram viņš tik ļoti ticēja un ilgo gadu gaitā ticība kļuva stiprāka par vairoga spēku. Drīz šejienes vairs nebūs un visi, kuriem citi dzīvnieki gribēs vai ir gribējuši atriebties atriebties vienkārši mirs.` Meklija man domās atbild un izskrien ārā no Kimas iztabas. Paķeru meitenīti aiz rokas un arī mēs abas pazūdam no istabas.
Pēc divām minūtēm mēs ar Kimu jau atrodamies milzīgā, gaišā zālē, no kuras skan skaļi baisi, bridinājuma signāli par kaut ko sliktu. Tad sāk skenēt zvani, kas liek viesiem šeieniešiem ierasties uz staidzamu sapulci, bez izņēmumiem. Ieraugu lielu palodzi, kurā pietiks vieta, gan man , gan visiem maniem draugiem, turklāt no tās varēs pietiekoši labi redzēt un dzirdēt, ko runā galvanais, tāpēc abas ar Kimu iekārtojamies un drīz vien parādās manas draudzenes un Deivs. Vienīgi Meklija patreiz atrodas kaut kur citur, taču es nezinu kur. Drīz vien zāle jau ir piepildīta un zvani paliek ar vien klusāki un klusāki, līdz vispār nav dzirdami.
“Kas te notiek?” Alise īgna jautā.
“Ja tam var ticēt.” es atbildu un pretī saņemu četrus izbrīna plinus skatienus. “Laieta ir baigi briesmīga, nu vien...”
“Kas?” es tieku pārtraukta, jo tie četri reizē uzdod vienu un to pašu jautājumu, turklāt man uz to vēl jāatbild.
“Vairogs.” es saku un noriju kaklā iestrēgušu kamolu. “Tas zaudē svu spēku. Drīz Mēness zeme vairs nebūs nekas vairāk kā vien atmiņas, ja vēl būs kam palikt.” Simona grasās vēl kaut ko vaicāt, taču viņu pārtrauc Meklija kura pieliek pirkstu piemeitenes lūpām un apsēžas uz palodzes. Zālē lēniem, lieliem soļiem ienāca galvanais, viņam sekoja divi, uzticami kalpi. Viens no tiem bija Jaojols, bet otru es nepazinu, vienkārši nepazinu. Pagāja ilgs laiks līdz viss tika izrunāts un izspriests turpmākās rīcības plāns. Mans, Alises un Simonas udevums bija brīvajos brīžos pieskatīt Mēness zemes robežas.
“Šonakt dežurēsat jūs.” es saku darudzenēm, jo naktī visvairāk bija nepieciešams sargāt Mēness zemi.
“Un kāpēc gan tu nevari?” Alise jautā.
“Es tikšos ar tēti.” atbildu “Varbūt viņš pat varēs palīdzēt.” Nu vairs neviena neko nesaka un mēs izklīstam. Tikusi mājās uzreiz dodos uz virtuvi, lai sameklētu ko ēdamu. Atmetu ar roku savam mīļākajam seriālam un eju mācīties. Ieeju ātri internetā un esju gulēt, kamēr vēl var, turklāt guļot ātrāk paiesatlikušās sešas stundas un tā būs labāk man.
Pieceļos desmit minūtes pirms pusnakts, tas nozīmē desmit minūtes pirms mana un tēta norunātā tikšanās laika. Pierauju kājas sev klāt un gaidu. Par laimi ilgi nav jāgaida un parādās tētis.
“Kā es saprotu tevi es varu redzēt tikai tumsā.” bēdīgi novelku.
“Šonakt ne.” viņš atbild un atbilde mani vairāk nekā pārsteidz. “Šonakt es esmu dzīvs un īsts. Tu izskaties noraizējusies.” viņš saka un pieskaras manam vaigam.
“Tēt.” es saku un uzlieku savu roku uz viņa rokas. “Man ir divas problēmas. Vienā man jārunā ar tevi otrā...otrā tikai ar sevi.” es nolēmu mammu nenodot, lai gan īsti nezinu kāpēc.
