Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku.
CEru, ka patiks...
Sāk šalkt draudīgs vējš un es knapi turos uz kājām. Cenšos kaut nedaudz to apvaldīt taču neveiksmīgi. Kaut kur tālumā, tomēr te pat blakus atskan dziesma, kuru izpilda Simona. Atveru acis un draudīgā istaba pārtop atpakaļ krūmāju un zāles mežā, bet tad pilīdzinās reālajam laikam. Te pat blakus uzrodas sniega kupenas, pamats zem kājām kļūst nedaudz slidens un debesis lēnām satumst, taču ne pa visam. Uzrodas briestošs mēnes un es paskatos uz draudzeni, kura joprojām dzied skaistu, lēnu un spēcīgu dziesmu, taču man nezināmu.
“Nē!” Meklija skaļi iekliezas un nometas ceļos. Pār vņas vaigiem sāk ritēt mazas asaru strēlītes, kuras mirdz blāvajā mēness gaismā. Meklija piešuj rokas pie mutes, taču par vēlu, jo dziesma jau ir ieskāvusi viņu. Simona pakāpeniski atdod dziesmu Meklijai un gandarīta pasmaida.
“Tikai tu šo dziesmu vari nodziedāt pareizi.” Simona pieiet pie meitenes uz saka “Jo tā ir jādziet tev.” kad Meklija beigusi dziedāt mana draudzene cieši apskauj viņu un kaut ko iečukst meitenei ausī. Tad Meklija pieceļas kājās un ielūkojas mēnesī.
“Tev taisnība.” meitene klusi saka un paskatās uz Simonu. “Es nedrīkstu viņu pievilt.” Alise pieņem atpakaļ cilvēka veidolu un uzsmaida abām meitenēm.
“Ejam.” saku “Mums nav vajadzības šeit uzturēties.”
Dziļi ievelku elpu un dodos iekšā pa vārtiņiem. Mani gaida liela skaidrošanās. Vispirms par to, kāpēc tik vēlu esmu mājās un pēc tam vēl briesmīgais nmotikums skolā, kad es paspēju sadraudzēties ar Simonu, kļūt par zombiju, nomirt kā zombijs, kļūt atpakaļ par pērles īpašnieci, sanaidoties ar Simonu, atkal ar Simonu sadraudzēties un paspēt izskaidroties ar skolotājiem. Noskurinos un izvelku no jakas kabatas mājas atslēgu un atslēdzu durvis. Pat neesmu paspējusi aizvērt ārdurvis, kad mama jau ir klāt ar jautājumiem.
“Kāpēc tik ilgi?” viņa nedaudz aizkaitināta jautā.
“Vai tad tu esi aizmirsusi par manu cīņas mākslas pulciņu?” jautāju un nez kapēc sjūtu sevī dziļu, jo dziļu naidu.
“Pa vidam ir bijuši tik daudz notikumu.” mamma atbild un es nopūšos.
“Es zinu.” klusi noburkšķu un novelku zābakus.
“Kad izmācīsies, gribēšu ar tevi parunāt.” mamma saka un pazūd virtuvē. Smagi nopūšos un dodos uz savu istabu. Atkrītu gultā un iespiežu seju spilvenos.
“Tu nedrīkst raudāt.” klusi sev saku un apjēdzu, ka atkal nāksies mācīties domās. Aptuveni pēc stundas ceturkšņa mamma sauc vakariņās un es esmu gandrīz izmācījusies. Aši pārģērbjos un kājas pa zemi vilktdama eju uz virtuvi. Nepārmijot ar mammu ne vārda paēdu un nozūdu atpakaļ savā istabā. Ielecu gultā un pievelku kājas sev klāt. Gribas mammai visu izstāstīt, tomēr man ir pārāk bail. Saņemos un eju pie mammas. Nostājos durvīs un vārgi pasmaidu.
“Tu gribēji ar mani parunāt.” klusi saku un novaldu asaras. Mamma norāda uz vietu sev blkus un saprotu, ka šī nebūs ātra un nikna saruna, bet gan lēna un saprotoša. Apsēžos divānā un aizveru acis. Mamma cieši mani samīļo un klusi noelšas. Atkal atveru acis.
“Es saprotu, ka tev negribas runāt par tok kas notika vakar, taču...” mamma saka un es viņu pārtraucu.
“Vai tad Simona tev toreiz neizstāstija?” jautāju un jūtu kā aizlūst mana balss.
“Kad? Ko?” mamma pārsteigta vaicā un es noriju kamolu sev kaklā.
“Pēc tam kad es nomiru.” saku un mamma sastingst. Ielūkojos mammai acīs un redzu mammas acīs nelielas bailes un nesaprašanu.
“Ar tādām l-lietām nejoko.” mamma, cik vien nopietnā balsī var, saka.
“Es nejokoju.” skaidri saku un domās cenšos sazināties ar Simonu.
“Kā tu varēji nomirt, ja tagad un šeit sēdi pilnīgi sveika un vesala?” mamma jautā un atskan kluss durvju zvans.
