Sveiki!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu jūsu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Izbrīnīta pametu skatu uz draudzenēm un aizveru acis, lai koncentrētos, taču šā vai tā Mekliju atrast neizdodas. Pēkšņi retie koki, kas mus bija apkārt divkāršujas, ja ne pat trīskāršojas un saiet kopā milzīgā aplī no kura izkļūt nav iespējams. Mīkstais pamats zem kājām paliek ciets, taču garā zāle nepazūd. Pie kokiem izveidojas dzelžaina sienaun debesis pārtop draudīgos un tumšos griestos, kas pietrīka, lai šo vietu varētu nodēvēt par istabu.
“Hei.” Simona skaļi nobļaujas “tu negribi pati cīnīties ar mums, bet uzticies kaut kādai pretīgai istabai, ne tā?” mazliet sastingstu un nespēju beigt brīnīties par zemē mierīgi guļošo Alisi. Varbūt viņa ir aizmigusi?
“Es esmu te pat.” Meklija parādās vietā, kur bijusi. “Taču šī nav kaut kāda pretīga istaba.” viņa nespēj noslēpt savu pretīgi ļauno smaidu un tas man liek atcerēties Annas ļauno smaidiņu tik ilgi, cik ilgi es viņu pazīstu, taču varu likt galvu ķīlā, ka Meklija pie šī smaida ir tikusi pavisam nesen.
“Apsoli?” Simona it kā uzticētos Meklijai jautā un dziļi ieskatās viņai acīs.
“Ko?” meitene izklaidīgi jautā.
“Pieņemsim.” Simona saka un paskatās draudiīgajos griestos un tad uz mani. “Ja izdīvosim.” gribu draudzeni kārtīgi sapurināt, jo viņai ir plāns, bet viņa piekāpjas Meklijai un to neīsteno.
“Kas tev lēcies?” es un Meklija reizē jautājam, taču vienādo jautājumus atšķir tā uzdošana. Mans jautājums nepārprotami nosoda draudzenei, taču Meklijas jautājums atklāj nelielas bailes un milzīgu pārsteigumu, taču ne uz vienas ne uz otras jautājumu atbildi nesaņemam un gaisma, kas apgaismoja istabu tagad pārvēršas mazā, jo maā strēlītē.
“Pēc cīņas tā izgaisīs.” Meklija atguvusies saka un pār viņas lūpām iznāk ļauni smiekli. Cenšos savaldīties un jāsaka tas man diezgan labi izdodas. Meklija naidīgi ielūkojas gan man, gan Simonai acīs un vēlreiz ļauni pasmaida. Tad viņa kaut ko klusi pie sevis nomurmina un viņas rokās parādās milzīgs asinīm aptraipīts zobens. Alise vairs neiztur un tiklīdz Meklija ir uzgriezusi viņai muguru metas Mekiljai virsū un iekož meitenes plecā. Viņa veiksmģi izvairās no zobena trieciena un tas izldino no Meklijas vaļīgā tvēriena. Paķeru zobenu un nedaudz to aplūkoju. Asinis, kuras atrodas uz zobena burbuļo kā kaut kāda ķīmiska viela un man ir bail tām pieskārties. Meklja izsauc vēl vienu zobenu un tad pilnā balsī nolamājas. Paraustu plecus un cieši satveru zobenu. Meklija nomurmina vēl kaut ko un viņas ķermeni pārklāj bruņas, kuras liek meitenei atkal ļauni pasmaidīt un šoreiz tas mani nevis biedē, bet gan liek sajusties galīgi pretīgi. Simona sažņaudz dūres un ieraugu tanīs mirgojam dzeltenu gaismiņu. Draudzene skumīgi paskatās uz Mekliju un ar visu savu spēku ietriecas Meklijas bruņās, kuras sāk plaisāt.
“Ko?” meitene neticīgi ievaicājas un Alise iekrampējas vietā, kur bruņu vairs nav. Tas ir pietiekoši tuvu viņas iepriekšējam kudienam un Meklija saķērusi savas kreisās rokas aukšējo daļu sāpēs iekliedzoties nokrīt zemē. Zobens atkal izlido no viņas rokām un pieslīd Simonai tieši pie kājām. Meitene to paceļ un kārtīgi nopēta. Pamanu, ka tas zobens, kas atrodas Simonas rokās atšķiras no zobena manās rokās. Meklija pieceļas kājās un metas virsū Alisei, kura ir jau sagatavojusies lecienam un atkal meitenei liek nogāsties zemē. Meklija ar elkoņu palīdzību uz muguras virzās prom un nonāk pie dzelkšnainās sienas. Cenšos saprast, kas meiteni padomā, taču pirms esmu sākusi domāt viņa sāk rāpties augšā pa dzelkšņaino sienu un pie pašiem griestiem izgaist. No grīdas sāk sūkties laukā vārošs škidrums, kuru nevar dēvēt ne par lavu, ne par vārošu ūdeni, ne par ko citu, ko es varētu iedomāties. Satveru cieši, jo cieši zobenu un notēmēju uz to vietu, kur izgaisa Meklija. Atvēzējos un metu. Zobens kaut kamī ieduras, taču tā nav siena un atskan spalgs kliedziens. Drīz vien parādās arī ievainotā un tā, protams, ir Meklija, no kuras kājas laukā sāk tecēt asins. Meitene izrauj zobenu un met man , taču es izvairos no asmeņa un satveru rokā zobenu. Meklija atkal kaut ko nomurmina un karstais šķidrums pārstāj kāpties. Meitenes brūces sadzīst un viņa skaistā lecienā nolec zemē.
“Cīņa nebeigsies.” viņa aka ledainā balsī un gaisma lēnām izgaist.
“Es apsolīju, ka pēc cīņas izdarīšu to kas jāizdara.” Simona atbild un pēdējo reizi šinī gaismā uzlūko Mekliju.”Un tu teici, ka cīņa beigsies, kad gaisma pazudīs.” pēc šiem draudzenes vārdiem gaisma pazūd pilnībā un es aizveru acis. Man ir bail uzzināt, kas notiks tālāk, taču, es zinu, ka no tā izvairīties nebūs iespējams...
