Sveikiņi!:))
Te arī nākošā daļiņa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Gaidu ieteikumus un kritiku.
Ceru, ka patiks...
Pār maniem vaigiem sāk ritēt milzīgi daudz asaru, jo tikko esmu palaidusi prom savu tēvu un nenomierina pat doma, ka redzēšu viņu aiznākošajā naktī. Kāpēc tieši aiznākošajā? Kāpēc ne nākošnakt vai šonakt? Atceros, ka mamma ieminējšs par to, ka vienudien vispār nebūs mājās, tikai kā par to varēja zināt mans tētis to nu es nezinu. Mazliet nomierinos un dodos gulēt, jo nugurums tik tiešām savādāk mani nožņaugs.
Pieceļos nakts vidū, jo vēders ir galīgi neapmierināts. Aizlavos līdz virtuvai un sameklēju kaut ko ēdamu. Paēdu savas vakariņas un dodos atpakaļ uz istabu. Paskatos pulkstenī, kurš rāda pusē četri no rīta un saprotu, ka ir pārāk agrs, lai sēdētu pie datora. Beidzot pārģērbjos un dodos kārtīgā miegā. Paņemu savu MP3 pleijerīti un uzlieku austiņas. Īsti nezinu pie, kuras dziesmas aizmiegu, taču zinu, ka tā ir viena no pirmajām.
“Tu reiz arī celsies?” mamma mani modina. Izstaipos un galīgi samiegojusies pieceļos sēdos.
“Es zinu, ka tev vakar bija grūta diena, taču tas tevi neatturēs doties uz skolu.” mamma īgni saka un tikai tagad es pamanu, ka viņa jau ir gatava doties uz darbu. Skaļi nožāvojos un izkūņājos no gultas.
“Ātri taisies, ja nē nāksies pa šo puteni iet ar kājām.” mamma komandē, taču es pat nepaātrinu tempu un mamma aiziet. Manu atbildi viņa ir sapratusi, jo dzirdu kā tiek aizslēgtas mājas durvis un iedarbināts mašīnas motors. Tad viss paliek kluss un es paskatos pulkstenī. Tas rāda bez divdesmit astoņi. Lai es paspētu laikus ierasties uz stundu man tagad būtu jāiziet, bet kamēr es sataisīšos šā vai tā jau daļu no stundas būšu nokavējusi. Pēc nedaudz vairāk nekā desmit minūtēm esmu kārtībā un dodos ārā briesmīgajā putenī. Tikai tagad saprotu, ka tomēr bija labāk braukt ar mammu, bet tad man būtu viņai jāatbild uz jautājumiem, ko man gribas mazāk par iešanu pa puteni. Ierauju galvu kurtkas apkaklē un sažmiedzu acis, lai kaut cik redzētu ceļu.
`Hei!` pēkšņi atskan Simonas balss un es apmetos rinķī, taču neredzu viņu nekur tuvumā. `Tu taču vari izmainīt jebkuru laikapstākli.`pasmaidu un klusi nočukstu buramvārdus. Putenis pazūd kā nebijis un paliek vienīgi lielās sniega čupas. Sētnieks, kas atrodas nedzudz tālāk no manis, elstdams tīra sniegu. Paeju viņam garām un sāku skriet, jo negribas pārāk kavēt stundu.
Ierodos klasē, kur visi (izņemot skolotāju) sēž pie baltām papīra lapām. Daudzi skatieni pievēršas man un tad tie kopā ar smagu nopūtu pieveras tukšajai lapai.
“Mēs rakstam pārbaudes darbu par augiem.” bioloģijas skolotāja saka un iespiež man rokās divas baltas papīra lapas. Paskatos uz Alisi un uzsmaidu meitenei, kura man atbild ar tādu pašu smaidiņu. Vēl jo vairāk mans noskaņojums uzlabojas kad ieraugu uzdevumus.
“Čau.” saku un ieņemu vietu blakus Simonai.
“Čau.” viņa man atbild. “Viegls, ne?”
“Mm. Ja vien es rakstītu zibens ātrumā un skolotājai pieņemamā rokrakstā es pabeigtu pēc aptuveni desmit minūtēm.”
“Otrais sols pie loga beidz pļāpāt!” skolotāja mūs apsauc un es izvelku no Simonas penāļa pildspalvu, jo slinkums rakāties pa savējo. Draudzene mani viegli iedunkā un uzmet skatienu Alisei, kura jau ir pabeigusi un tagad garlaikojas. Ķeros klāt pārbaudes darbam un pabeidzu to mazāk nekā divdesmit minūtēs, kuru laikā Simona un Alise aizrautīgi pļāpāja domās.
`Tad puspiecos, ja?` labākā draudzene Alisei pārjautā un meitene pamāj ar galvu.
`Ko? Kas būs puspiecos?` jautāju.
`Setdien Meklijai ir dzimene un mēs viņai sarīkosim pārsteiguma ballīti.` Alise paskaidro “Nakts ballīti, jo viņas elements, taču ir mēness.”
`Ne tikai viņas.` reizē ar Simonu pārlabojam meiteni un viņa viegli pasmaida.
“Labi, sākam nodot.” skolotāja saka un klasē sākas kņada. Paņemu savu darbu un aiznesu nolieku uz skolotājas galda. Pavisam drīz atskan zvans un darbus nodod arī tie skolēni, kuri nenodeva tad, kad nodeva lielākā klases daļa. Savācu savas mantas un līdz ar pārējiem eju laukā no klases.
