Sveikiņi!
Te arī nākošā daļa manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām!:)
Ceru, ka patiks...
Es atvēru acis un sajutu, ka tieku stumta. Es neko neredzēju, jo visapkārt bija tumšs. Es sapratu, ka esmu pārāk vāja, lai turpinātu cīņu un manas acis atkal aizvērās.
***
Deivs apstājās tikai pie cilvēku pasaules un Mēness zemes robežas. Visu ceļu viņu mocīja slikta nojauta, jo laikapstākļi mainījās pārāk bieži. Viņš spēra soli pāri robežai un atkal kļuva par atbaidošo zvēru. Viņš turpināja ceļu šādā paskatā līdz nonāca pie Meklijas un meitene uzriez saprata, ka ar viņas brāli kaut kas tiešām nav kārtībā.
“Kas ar tevi?” viņa jautāja un zēns paraustīja plecus. Tagad viņam vajadzēja tikt pie Mēness zemes galvas. Tas bija vienīgais variants, tikai viņš varēja aptuveni uzzināt, kas notiek ar Simonu.
Galvanas apstiprināja Deiva slikto nojautu. Nākošajā rītā zēnu uzmodināja Meklija kaut ko neskaidri teiktdama, ka Simona ir briesmās.
“Es zinu.” Deivs daudz maz mierīgi centās atbildēt un kaut drusciņ nomierināt māsu. Deivs zināja, kas viņam jādara, taču šoreiz viņam vajadzēja paskaidrot māsai, kurp viņš iet, jo iespējams varēja no turienes arī neatgriezties.
Deivs apstājās pie ziņjumiem un ieraudzīja Simonas attēlu. Protams, ka viņu meklē. Simona nebija pastāstijusi mammai par savām spējām, to viņš zināja un tagad tas bija jāizdara viņam, turklāt vēl jāpaskaidro visu ko vien viņš zin. Deivs meiģināja atcerēties, kur meitene dzīvo un devās uz viņas māju. Parasti šeit mašīna nestāvēja tātad tas nozīmja, ka meitenes mamma nav darbā. Deivs nedroši iegāja pagalmā un pie durvīm piespieda zvana pogu. Tās tūlīt atvēra galīgi satraukusies sieviete.
“Es esmu ēm..Deivs.” zēns teica un saprata, ka sievietei tas neko nenozīmē. “Man jums ir sakāmas pāris lietas par Simonu.” arī Deivs bija satraucies ne pa jokam. Sieviete viņu ieaicināja iekšā un abi apsēdās virtuvē pie galda. Deivs dziļi ievilka elpu un teica :
“Tātad sākšu ar to, ko jūsu meita jums tav pastāstījusi. Viņa tika iepiņķerēta kādā maģijā, jo šīs maģijas galvanais cilvēks bija iesprostots. Simona tika izraudzīta, lai šo uzdevumu izpildītu un kā par dāvanu viņai piešķīra Mēness pērli.”
“Mēness pērli?” pārjautāja sieviete. Deivam bija laiks vēlreiz ievilkt elpu.
“Jā.” viņš atbildēja “Pērle mājo viņā iekšā, vismaz es vēl ceru, ka mājo.”
“Bet kā?” sieviete tagad bija galīgi uztraukusies.
“Viņa izglāba mani, taču es nedrīkstēju glābt viņu. Es nezinu, kas tagad ir noticis, taču es došos turp kād vien būšu pspējis pateikt, kas ir noticis.” Deivs knapi runāja, jo viņam bija bail. “Ar pērles spēku viņa var izdarīt daudzas lietas. Izglāpt cilvēkus un vēl daudz ko. Bet nejau par to ir stāsts. Mūsu ienaidnieki -cilvēkzombiji, jau milijardiem gadu ir centušies iegūt pērli, lai varētu to izmantot savā labā.” Deivs atkal ievilka elpu un tad turpināja:
“Viņu tur ir vairākiem tūlkstošiem un es neticu, ka...” taču turpināt viņš nespēja. Zēns atvadījās no meitenes mammas un devās prom. Sieviete bija pārāk lielā šokā lai spētu, kaut ko teikt.
***
Es beidzot pamodos. Es sapratu, ka esmu, kaut kur piesieta, taču apkārt bija tumšs un es neko nevarēju redzēt. Lēnām apradu ar tumsu un centos kaut ko saskatīt. Nolēmu pārdomāt notikumus, lai gan patiesībā mani tagad uztrauca nevis, tas, kas ir noticis, bet vai pērle vēl ir mana, vai nav. Jautājums mani mocīja, taču šim man bija tikai viena atbilde. Ja jau es cietumā varēju palaist vēju, tad, ja pērle man vēl ir tas man ir jāvar arī šeit. Man garām paslīdēja vēja plūsma un es nedzudz nomierinājos. Viņiem pērle vēl nebija un man bija vēl viena iespēja par to cīnīties. Iespējams, ka tikai viena un pēdējā. Atskanēja soļi un es sapratu, ka tie pieder zombijam. Viņam rokās bija lāpa un ieraudzījis, ka esmu augšā viņš iededza ugunskuru.
“Tad beidzot pamodies.” viņš teica un smagi nopūtās. Tad viņš aizgāja, aizgāja pasaukt pārējos. Es jutos slikti. Man bija bail, taču tas bija mazākais, kas tagad varēja notikt. Drīz atskanēja soļi un ļauni smiekli, tie protams bija viņi.
“Negribējām atņemt pērli tev nezinot.” viens no viņiem ļauni teica. Es sarāvu uzacis un domās jautāju `ja?`, taču es zināju, ka neviens tu nedzird. Pie manis pienāca kāds zombijs ar nežēlīgi gariem nagiem un tie bija kā naži, daudz naži. Viņš ļauni smējās un pielika savus nagus pie maniem deniņiem, taču vējš viņu nosvieda zemē.
“Atkal?” viens no viņiem caur zobiem jautāja.
“Un jūs domājāt, ka es padošos?” ar pēdējo pšapziņas kripatiņu jautāju. Tad viņš pārvērtās par zombiju un metās man virsū, taču viņu no kājām nogāza kāds zvērs.
